— Tas esmu es, — vienmēr laba atbilde. — Paklupu un nokritu. Ievainoju pirkstu…
— Tad saņemsi par to medaļu. Bet tagad aizveries.
Es aizvēros, paņēmu gauspistoli no mana saļimušā ceļabiedra un piecēlos, apjēdzis, ka šajos dūmos esmu pilnībā zaudējis orientāciju.
Pavisam nepatīkama sajūta. Dūmi palēnām izklīda, bet es biju viens bez mazākās nojausmas, uz kuru pusi doties. Ja došos nepareizā virzienā, tā būs pašnāvība.
Panika! Vai, drīzāk, panikas mirklis. Es vienmēr atļāvos mazliet panikas jebkurā asā situācijā. Tas izraisa asins pieplūdumu asinsvados, liek sirdij sisties ātrāk, atbrīvo adrenalīnu un veic citas, ārkārtējos apstākļos nokļuvušam cilvēkam derīgas lietiņas.
Tomēr tikai mazliet panikas, laiks negaida. Pēc tam, kad zemās dzīvnieciskās emocijas bija uzsūkušās, lūpas atkal piesedza ilkņus, spalva uz skausta noplaka, un tā tālāk, es liku atkal darboties vecajam loģikas centram.
Nākošais: es neesmu viens. Nerunīgā izglābto ķēdīte varēja aiz- maršēt uz ēku un drošībā virzīties tālāk, taču mana Anžela mani nepametīs.
Es zināju, tikpat skaidri, ja vien varētu to redzēt, ka viņa stāv izdzīvošanas durvju priekšā un gaida mani.
Nākošais: viņai bija virziena izjūta, man — ne. Sekojoši, viņai jāatnāk pie manis.
— Tas pirksts galina mani nost, seržant, — es ieīdējos, un pēc tam iedomātās mokās iesvilpos. Viens īss svilpiens un viens garš. Kodā burts «A» nozīmēja Anželu, un tas viņai, cik zināju, nebija noslēpums. Ka man vajadzīga palīdzība, kā arī visu pārējo, cik zināju, viņa secinās pati.
— Izbeigt šo svilpšanu un troksni, — atbildot ierūcās cita balss, nobeidzot ar nicinājuma noti, kas pārauga aizdomās. — Pasaki labāk, kas tu esi?
Es parakņājos atmiņā, meklējot dažas minūtes atpakaļ dzirdēto vārdu.
— Tas esmu es — Zobno, seržant. Tas pirksts…
— Viņš nav Zobno! — iejaucās cita balss. — Zobno — tas esmu
es.
— Nē, es! — atbildot iekliedzos. — Kurš to teica?
— Jūs, abi divi, tūlīt pat panāciet šurp! — seržants iebļāvās. — Pēc piecām sekundēm šauju.
īstais Zobno klupdams lauzās cauri dūmiem, bet es neuzdrīkstējos ne ierunāties, ne arī pakustēties. Jau sajutu, kā mani dragā lodes, kad kāds pēkšņi parāva mani aiz rokas. Es tīri vai palēcos gaisā.
— Anžela? — es čukstēju, un saņēmu mēmu atbildi, kad viņa mani apskāva. Es pastiepos pretī, bet viņa nenogaidījuši satvēra mani aiz rokas un aizvilka sev līdzi. Mums aizmugurē dūmos atskanēja balsis, pēc tam pēkšņi gauspistoles šāvieni un komandas. Es paklupu pār neredzamiem pakāpieniem, un gaidošas rokas ievilka mani pa durvju spraugu.
17. nod aļa
— Meklēšanas grupa… meklēšanas grupa… — vārdi neskaidri skanēja caur uzbrūkošo plīša lācīšu bļaurīgo rūkšanu. Es varētu atkauties no tiem, pat neskatoties uz to, ka zobenu vietā izmantotās ledeņu nūjiņas turpināja lūzt. Taču pat bez ledeņu nūjiņām, ātri iesper plīša lācītim pa vēderu, un viņš apgāžas, un nepaliek nekāda spēka.
Ar lācīšiem es varēju tikt galā arī viens, ja tikai viņu pusē nebūtu to nolādēto koka zaldātiņu. No viņiem iznāks labs ugunskurs, un tieši par to es arī domāju, taustoties pēc sērkociņa, kad viens no viņiem iedūra man rokā savas šautenes galā e-.ošo durkli. Pēc viņa dūriena, ' S samirkšķināju un atvēru acis. ieraudzīdams mani pētošo dakteri Mutfaku.
— Si trauksme, jāsaka, patiesi ir visneizdevīgākajā laikā. Es izdarīju jums injekciju hipnotisko narkotiku neitralizēšanai. - Vinč turēja šļirci, un es paberzēju roku tai vietā, kur viņš bija man iedūris. — īpaši neizdevīgā laikā.
— Es jau to nesarīkoju, — noburkšķēju, vēl nebūdams īsti pamodies un vēl aizvien alkdams izrēķināties ar plīša lācīšiem.
— Ārstēšana veicas labi, un visu atkal uzsākt no sākump v milzums laika. Es regresēju jūs līdz pašai bērnībai, un uh j īms v bijusi ļoti interesanta, lai neteiktu atbaidoša, bērnība! Jums jāļauj man aprakstīt šo gadījumu. Plīša lācīša simbolu, kas normāli personificē sevī siltumu un mājīgumu, jūsu nepanesamā zemapziņa ir pārveidojusi par…
— Vēlāk, dakter, ja atļausiet, — man palīgā nāca Anžela — kā zeltīta šarma iemiesojums viņa ierunājās no balkona, un viņas šai operācijai sniegtais auduma gabaliņš bija aptuveni taureņa spārna lielumā.
Es piecēlos sēdus un, vēl aizvien atrodoties narkotiku palieku varā, papurināju galvu. Telpa bija kolorīta un grezna, viena puse pavērsta uz balkonu ar zilām debesīm, un vēl zilāku okeānu aiz tām
Mēs uzturējāmies viesnīcas «Ringa Valiči» pašā augšējā stāvā, un šis hotelis — labākais Burādā — kam es pilnīgi spēju noticēt, atradās lagūnas centrā, un tam tuvoties varēja vienīgi pa gaisu vai ūdeni.
Tas ļāva mums laicīgi saņemt brīdinājumu par jebkādām nevēlamām vizītēm — tāds brīdinājums arī tikko bija saņemts. Rīcības plāns tika izstrādāts ļoti rūpīgi. Smadzeņu labošanas sesijas laikā man kājās, paredzot ārkārtēju gadījumu, bija uzvilktas peldbikses. Saķēru Anželu aiz rokas, un mēs aizrikšojām uz liftu. Kad iekāpām tajā, dzinēju troksnis mums virs galvām esošajā nosēšanās laukumā kļuva skaļāks un tuvāks. Ātrgaitas lifts uzņēma ātrumu; mēs turējāmies, ieķērušies rokturos.
— Tu jūties tam gatavs? — Anžela vaicāja.
— Vienkārši galva tāda miglaina, bet tas pāries. Tu domā, tas smadzeņu izsūcējs kaut ko saprot šajā lietā?
— Viņu uzskata par labāko planētas speciālistu. Ja vien kāds vispār to spēj, tad viņš iztaisnos Kraja ieliktos psihes izmežģījumus.
— Viņš varētu strādāt mazliet ātrāk. Jau trīs dienas, bet mēs vel aizvien neesam izkļuvuši no manas bērnības.