— To es neapzvērēšu.
— Es domāju, ka jūs nespēsiet atšķirt tās no īstajām atmiņām, lūk, cik spēcīga ir viņu tehnika. Es izdzēsu dažas lielākās, kas jūs uztrauca, turpmāk parūpēsimies arī par pārējām. Bet tagad paskatieties uz savām plaukstām un pastāstiet man par sarkanajām līnijām, kuras tur ieraudzīsiet.
— Tās izskatās vienkārši kā sarkanas līnijas, — es atbildēju. Pēc tam atminējos, kā atrados kamerā un nez kāda iemesla dēļ uzskatīju, ka man ir nocirstas plaukstas. — Nezinu, kādēļ. Tās bija vienkārši sarkanas līnijas. Viltus atmiņa?
— Jā, un īpaši atbaidoša.
Durvis atsprāga vaļā, ieskrēja Beiza, bet kad viņa traucās garām, es ieraudzīju viņas sejā šausmu izteiksmi. Pēkšņas bailes iesita man pa vēderu, un es piecēlos sēdus, skatoties, neko nejautājot, kamēr viņa ieslēdza televizoru.
legaismojās ekrāns, un es pēkšņi skatījos Krajā. Viņš runājot gandrīz vai smaidīja:
— Tas ir ieraksts, tas atkārtojas, — teica Beiza.
— … ka mēs gribam darīt viņam zināmu. Kādam no jums ir jāpazīst cilvēks vārdā Džeimss di Grīzs. Sazinieties ar viņu. Pasakiet, lai noklausās šo pārraidi. Šis ir paziņojums tev, di Grīz. Mēs gribam, lai tu atgrieztos. Te, pie manis ir Anžela. Viņa ir neskarta — pagaidām, un paliks tāda līdz rītausmai. Es piedāvāju tev sazināties ar mani un aprunāties.
Laipni lūdzam mājās, di Grīz!
18. nodaļa
Pēc tam es dažas minūtes atrados šoka sastingumā, bet tādā stāvoklī labāk jūtos vienatnē. Beiza izrādījās pietiekami saprotoša. Uz apziņas sliekšņa gailošā doma beidzot parādījās visā spožumā. Man nāksies padoties un atkal pieņemt kakla siksnu — no tā izbēgt nevarēja. Atmiņas par to nebija īpaši patīkamas — faktiski manas smadzenes galvaskausā sāka konvulsīvi raustīties.
Pēdējā laikā manai pelēkajai vielai bija gājuši cauri pārāk daudzi pārdzīvojumi, un es nevēlējos to atkārtošanu, bet tomēr tas bija neizbēgami. Kakla siksna un spīdzināšanas kaste bija mana plāna daļa — tās nāksies neitralizēt. Un tas nebūt nebūs viegli.
Es pārdomāju visus iespējamos variantus un kad uzbrukuma plāna melnraksts bija gatavs, aizsūtīju pēc Beizas, un paziņoju, ka gribu padoties.
— Jūs nevarat! — zvēru, ka šajās brīnišķīgajās lielajās acīs atmirdzēja asaras. — Atdot sevi tiem sātaniem, lai izglābtu sievieti. Ja vien visi šīs planētas vīrieši būtu līdzīgi jums. Tam nav iespējams noticēt…
Es pretojos impulsam izbaudīt nelielu sievietes sajūsminātību un aizgriezos, lai atvērtu vienu konteineru ar nogalināšanas rīkiem. Ieraugot granātas, Beiza ar interesi paskatījās manī.
— Tā būs operācijas otrā daļa, — es viņai paskaidroju. Par pirmo es parūpēšos pats, tā būs iekļūšana ēkā un Anželas atbrīvošana. Es ceru arī sagūstīt pelēko cilvēku, bet, ja tas mani aizkavēs, tad šo operācijas daļu atliksim uz nākošo reizi. Operācijas otrā daļa būs izkļūšana no Oktagona, un tam vajadzēs jūsu palīdzību. Man ir nepieciešams ēkas plāns; gribu parunāt ar kādu, kas labi zin, kur kas atrodas, varbūt ar kādu no štata remontstrādniekiem, lai varētu atrast vājās vietas. Vai jūs varat to izdarīt tagad?
— Tūliņ pat, — viņa atsaucās, aizskriedama. Uzticama gan mūsu meitene Beiza. Sāku rakņāties pa konteineru.
Kad mēs bijām gatavi doties ceļā, līdz rītausmai atlika vairs tikai pāris stundas.
Es pabeidzu savas operācijas daļas izstrādi, kaut arī noorganizēt bēgšanu nebija tik viegli. To nelielo spēku priekšā, ko varējām savākt, Oktagons ļoti stipri līdzinājās cietoksnim. Un mums ļoti traucēja jebkādu gaisa kuģu un smagā bruņojuma trūkums. Liekas, neeksistēja neviena izeja ne pa gaisu, nedz zemi. Bet kāds no štata remontstrādniekiem, kuru bijām atraduši un atvilkuši šurp, ar drebošu roku atzīmēja plānā glābjošu spraudziņu.
— Kabeļu tauva, ser un mem, iet zem ielas un sienām un iziet subpagrabā 17. Liels tunelis kabeļiem, telefoniem un visiem pārējiem sakariem.
— Tas, protams, čumēs un mudžēs no «blaktīm», — es piezīmēju. — Taču, ja pareizi visu ieplānosim, tam nebūs nekādas nozīmes. Pierakstiet, lēdij, jo es nemīlu atkārtoties. Lūk, kā norisināsies šī operācija.
Kamēr paveicām pēdējos priekšdarbus, līdz rītausmai atlika vairs tikai minūtes divdesmit un es viss biju noplūdis aukstiem sviedriem. Kad pa video piezvanīju Krajam, priekšējās daļas jau devās uz izejas pozīcijām. Mūs savienoja uzreiz un es ierunājos ātrāk, nekā viņš paguva ko iebilst.
— Es nekavējoties gribu redzēt Anželu un parunāt ar viņu, gribu būt pārliecināts, ka viņa ir sveika un vesela.
Krajs nestrīdējās. Viņš to bija gaidījis. Anžela parādījās Ievas kostīmā, un viņai ap kaklu es ieraudzīju to pašu nīsto kakla siksnu ar augšup ejošiem vadiem.
— Ar tevi viss kārtībā?
— Tieši tik jauki, cik vien tas iespējams šādā izskatā un stāvoklī un vienā telpā ar šo izdzimteni.
— Ar tevi neko nav izdarījuši?
— Pagaidām neko, ja neskaita to, ka mani vardarbīgi izģērba un uzmauca kaklā šo kakla siksnu, piestiprinot vadu pie griestiem tā, lai es nevarētu aizbēgt. Bet tu vari iedomāties, kādus draudus izteica šis pretīgais subjekts. Nedomāju, ka ar tādām smadzenēm spētu nodzīvot kaut minūti.
Viņa sastinga, acis izvalbījās, lai gan neaizvērās. — Krajs iešļircināja viņai nervu spīdzināšanas zāles. Tai mirklī es sapratu — ja Krajs nonāks manās rokās, viņam ir beigas. Viņa seja atkal parādījās ekrānā, un ar piespiešanos, uz kādu nekad nebiju uzskatījis sevi par spējīgu, mierīgi skatījos viņā un klusēju.
— Tagad tu ieradīsies pie manis, di Grīz, un padosies. Tev ir atlikušas vairs dažas minūtes. Tu zini, ko izdarīšu ar tavu sievu, ja neieradīsies. Ja padosies, viņu uzreiz atlaidīs.