— Kādas man ir garantijas, ka jūs turēsiet vārdu?
— Nekādas! Bet tev nav izvēles, vai ne tā?
— Es tur būšu, — teicu pēc iespējas mierīgāk un videofonu izslēdzu ne ātrāk, kā dzirdēju Anželas izsaucienu aiz kadra: — Nē!
— Vai drēbes jau ir izžuvušas? — es prasīju, velkot nost kreklu un zābakus.
— Nupat jau būs sausas, — Beiza atbildēja. Viņa un vēl kāda meitene turēja fēnus virs klizantiešu uniformas, kuru šim gadījumam biju izvēlējies. Tā bija caurcaurēm izmērcēta ķimikātu vannā un tagad steidzami tika žāvēta.
— Pietiks! Mes nevaram vairs ilgāk gaidīt.
Palika daži mitri plankumi, taču tam nebija nozīmes. Lejā pie viesnīcas mūs gaidīja rūcošs kuteris. Pagaidām viss gāja labi. Bet krastā stāvēja automobilis ar doktoru Mutfaku uz aizmugurējā sēdekļa. Viņš turēja uz ceļiem melnu koferīti un kaut ko burkšķēja zem deguna.
— Nepatīk man tas, — viņš norūca. — Tā ir ārsta ētikas kodeksa pārkāpšana.
— Karš — ikviena kodeksa pārkāpšana, ētiskā vai morālā — kroplība, pret kuru visi līdzekļi labi. Izdariet to, ko no jums prasu.
— Es to izdarīšu, nevar būt pat runas, taču cilvēkam ir atļauts izteikt piezīmes par darāmā ētisko pusi.
— Piezīmes izsakiet vesels, tomēr piepildiet arī šļirci.
Mēs apstājāmies blakusielā. Aiz stūra atradās Oktagons…
— Katalizatoru, — es teicu. — Un neizlejiet ne lāsīti. Tikai zem padusēm, tur, kur mitrumu neievēros.
Es pacēlu abas rokas un sajutu no konteinera nākušā šķidruma siltumu, bet pēc tam ātri tās nolaidu, iespiežot mitro audumu starp padusēm. Pēc tam izlīdu no mašīnas un iebāzu slapjo roku pa lodziņu. Man ādā iedūrās adata — lieta darīta. Griežoties gar stūri, dzirdēju, kā aizbrauc automobilis.
Gluži kā kalns manā priekšā iezīmējās Oktagons, aiz tā debesīs sāka svīst gaismiņa. Bijām novilkuši līdz pēdējam. Pie nama stāvēja divi pelēkie cilvēki. Tiem abiem bija no makstīm vēl neizvilktās gaus- pistoles. Viņi izskatījās ļoti pašpārliecināti. Es piegāju klāt, un viens no viņiem piesprādzēja man pie delnas roku dzelžus un ieveda pa durvīm, garām diviem klusējošiem sargkareivjiem.
Kāpjot augšā pa kāpnēm, es paklupu un sāku daudz uzmanīgāk skatīties zem kājām. Injekcija sāka iedarboties. Man negribējās neko runāt, bet mani konvojnieki, kā jau pierasts, to negribēja vispār nekad.
Viņi iegrūda mani istabā. Tur viņi izvilka savus lielgabalus un, kamēr noņēma rokudzelžus, turēja tos pavērstus pret mani.
— Apģērbu nost, — viens no viņiem pavēlēja.
Vajadzēja piepūlēties, lai nepasmaidītu. Blakus atradās fluoroskops un cita aparatūra, lai mani pārbaudītu. Šie subjekti bija palikuši uzticīgi šablonam, sekojot tai pat shēmai, tai pat rutīnai, kuru piemēroja jau tad, kad sagūstīja mani pirmo reizi. Vai tiešām viņi neapjēdza, ka rutīna bija lamatas un zaudēta spēle?
Nē, neapjēdza. Neveikli novilku drēbes un ļāvu viņiem padarboties ap sevi.
Viņi, protams, neko neatrada — atrast jau nebija ko. Vai, pareizāk, bija gan viena lieta, kuru, kā es cerēju, viņiem neizdosies neatrast. Tā arī notika.
Pārbaude vilkās lēnām, un es nevarēju vien sagaidīt tās beigas. No narkotikām galvā sāka savilkties migla, es jutos kā vatē ietīts. Injekcija droši vien bija sasniegusi savas iedarbības apogeju un drīz sāks atslābt. Iecerēto pasākumu nepieciešams paveikt, kamēr narkotikas darbojas maksimāli efektīgi, citādi visi priekšdarbi izrādīsies velti.
Uzvilkt šo, — pavēlēja koksejainais konvojnieks, un pameta man jau pazīstamo caurspīdīgo apģērbu. Pieliecos to pacelt — un man nācās apslēpt smaidu, kuru nevarēju noturēt. Darīts!
Viņi pacietīgi gaidīja, kamēr es nopūlējos ap drānām. Uzmanīgi sekoju saviem pirkstiem, lai droši zinātu, ka tie veic savu uzdevumu. Kad ap manu kaklu sasprādzēja kakla siksnu, es tik tikko atviegloti nenopūtos.
Viss gāja gandrīz pēc plāna, plus mīnus piecas sekundes. Kad viens no sargiem paņēma spīdzināšanas kasti, es zemu noliecu galvu, sekojot savām kājām, lai nepakluptu. Ja tas radīja nomāktības ilūziju, jo labāk. Mēs gājām pa garu gaiteni gar kāpnēm, un es domās atzīmēju to izvietojumu, lai iegūtu aptuvenu priekšstatu par attālumu, kas mūs šķīra no ceļojuma galamērķa.
Kraja midzenis! Viņš gaidīja aiz rakstāmgalda tik pat pacietīgi un neemocionāli kā zirneklis savā tīmeklī. Anžela sēdēja viņa priekšā ar griestiem piekarinātu moku kasti kaklā.
— Ar tevi viss kārtībā? — es prasīju, ienākdams pa durvīm.
— Protams. Nekas nav noticis. Tev nevajadzēja gan šurp nākt.
Līdzko es to izdzirdēju, tā pievērsu uzmanību Krajam, neaizmirstot
arī par sargu, kurš pievēra aiz mums durvis.
— Tagad jūs viņu atlaidīsiet, vai ne?
— Protams, ne. No tā mums nebūtu nekāda labuma, — runājot viņa sejas izteiksme ne drusciņ neizmainījās.
— Es arī nemaz nedomāju, ka atlaidīsiet. Vai jūs varētu pateikt, kā noķērāt viņu?
— Jūsu atmiņā bija precīzs jūsu sievas apraksts, un kad konstatējām, ka bēgšanā palīdzēja divas sievietes, gluži dabiski, pieņēmām, ka viena no tām varētu būt šī pati Anžela. Kompjūters atpazina viņu, tiklīdz tā ienāca ēkā.
— Mēs izdarījām lielu muļķību, tā riskējot, — es teicu, pagriezdamies ar seju pret Anželu, bet skatoties uz sargu. Viņš jau gatavojās kuru katru brīdi piekarināt manu kasti pie otra āķa griestos. Ja viņš to izdarīs — mēs esam lamatās.
Viss, ko varēju iespēt — mesties viņam virsū.
— Apstādiniet viņu! — iesaucās Krajs, un sargs, uzmetis man acis, ātri nospieda rindu sarkanu podziņu kastes vākā.
Nesākšu izlikties, ka tā bija patīkama sajūta. Sāpes bija pietiekami spēcīgas, lai nelabums plēstu manu kuņģi un sasietu mezglos muskuļus. Ieņemtās narkotikas bloķēja lielāko daļu sāpju, bet ne visas. Droši vien eksistēja dažas nervu takas, kas bija pieejamas šai kontrolei. Acis pieplūda ar asarām un caur to plīvuram varēju izšķirt savā priekšā zābaku un formas bikšu staru. Slikti.