Bet pēc tam sarga roka, kad viņš pieliecās, lai paceltu mani aiz apkakles. Es aši situ ar izstieptu vidējo pirkstu un ieskrāpēju viņam ādu uz delnas. Viņš tikai nodrebēja un turpināja liekties, līdz nokrita man blakus, izmetis vadības kasti. Tā nokrita tik tuvu, ka varēju aizsniegt un uzsist pa melno pogu.
Vienā mirklī sāpes izbeidzās. Es sāku rāpot un velties, cīnoties ar mezglā savilktajiem muskuļiem un cenšoties piecelties kājās.
Dažus mirkļus pēc tam, kad uzbruku sargam, situācija bija strauji izmainījusies. Anžela, turoties pie kakla siksnas un sāpēs locoties.
gulēja šķērsām pāri Kraja galdam. Pats Krajs stāvēja uz ceļiem aiz galda un stiepās pēc pistoles.
Es metos Krajam virsū tajā brīdī, kad viņš to pacēla. Es nokavēšu! Metos uz priekšu pārāk vēlu, viņš pagūs izšaut un ar to pašu pasaciņai būs beigas.
Bet tieši šai brīdī nodārdēja attāls sprādziens, nodrebēja grīda, no griestiem sāka birt putekļi un plastikas gabaliņi, apgaismojums iemir- gojās. Krajs to negaidīja, bet es šo vitāli svarīgo mirkli biju gaidījis, aizslīdēju pāri galdam un mans nags nočirkstēja pa viņa ādu.
Krajs izšāva, bet lode caururba pretējo sienu, jo šāviena brīdī viņš saļima bez samaņas. Anžela droši vien bija uzbrukusi viņam tajā pat mirklī, kad es uzbruku sargam, lekārusies vadā, viņa uzmeta kājas pietiekami augstu, lai iedodu Krajam vienu kārtīgu spērienu, kas viņu notrieca uz grīdas. Viņš atriebās, pieķerdamies tālvadībai ātrāk, nekā pistolei, un šis nelielais sadisma ekscess deva man iespēju tikt viņam klāt. Bet Anžela tagad maksāja par to.
Kad uzlīdu uz galda viņai blakus, nevarēju skatīties uz locošos ķermeni. Kraja krēsla priekšā atradās milzums pogu, es nesāku tās studēt, bet vienkārši atkabināju un izslēdzu kasti.
Anžela atvēra acis un gulēja nekustēdamās, kamēr rakņājos pa galda atvilktnēm, viņa vienkārši skatījās uz mani.
— Mīļais, tu neapšaubāmi esi ģēnijs! — viņa vārgi teica. Es atradu atslēgas un noliecos, lai atslēgtu kakla siksnu. — Kā tu to izdarīji?
— Pārspēju viņus viltībā, tas arī viss. Viņi neatrada manās drēbēs nekādus ieročus, tāpēc, ka pats apģērbs bija ierocis. Audums bija piesūcināts ar tanturalīnu, kas to pārvērta varenā sprāgstvielā. Es uzlēju drēbei šķidru katalizatoru zem padusēm, kur siltums tam neļāva reaģēt.
Kamēr biju formas tērpā, nekas nenotika, bet, tiklīdz viņi piespieda mani to novilkt — es biju pārliecināts, ka viņiem tas noteikti ir jādara — katalizators atdzisdams sāka darboties, un kad sasniedza kritisko punktu…
— Bums, un viss uzsprāga. Mans ģēnijs, — kad kakla siksna bija atvērusies, viņa pievilka mani sev klāt un dāvāja karstu skūpstu, kam es kādu laiku abildēju, fīdz atcerējos, kur atrodamies. Viņa ne visai droši piecēlās sēdus un mēģināja ielikt atslēgu manā kakla siksnā.
— Un tev, esmu pārliecināta, ir arī kāds asprātīgs izskaidrojums, kā tu nogalināji šos trakos?
— Viņi vēl nav beigti, vienkārši bez samaņas. Es uzasināju vienu nagu, bet pēc tam ieziedu to ar kalanītu.
— Protams! Tas ar aci nav saskatāms un atklāt kaut niecīgākās tā pēdas var vienīgi ar spektroanalīzi. Bet ar to ir vairāk kā pietiekoši, lai novestu saskrāpēto bezsamaņā. Kas tālāk?
— Telefona zvans, lai uzsāktu otro operācijas fāzi, ja sprādziens nebūs dzirdēts ārpus ēkas. Viņiem gan ir noklausīšanās ierīces… Pirms paguvu pabeigt frāzi, gaisma nodzisa. Tā kā šī istaba bija tumša, es apmaldījos un nokritu, pazaudēdams kontaktu ar realitāti.
— Anžela, — es pasaucu, jauzdams aizsmakumu savā balsī, — mani līdz matu galiņiem piesūknēja ar narkotikām, kas atslēdz gandrīz visus sāpju centrus. Tādēļ es arī spēju tikt galā ar sargu, neskatoties uz to, ka viņš ieslēdza elektrošoka kasti. Taču esmu kļuvis galīgi stīvs. Viss, ko varu darīt tumsā, ir klausīties, tev nāksies man palīdzēt.
— Kas man jādara?
— Atrod Krāju un atvelc viņu pie manis. Jāpaskatās, vai mēs nevaram viņu paķert fīdzi.
Anžela izvilka viņu no galdapakšas, spriežot pēc trokšņa, ne īpaši maigi, un palīdzēja uzvelt to man uz pleciem.
— Bet tagad izved mūs no šejienes. Tev nāksies mani vest, jo esmu pilnīgi nespējīgs pārvietoties šajā tumsā. Pārej gaiteņa otrā pusē, bet pēc tam pa kreisi, apmēram metrus četrdesmit, līdz iziesi pie kāpnēm, bet pēc tam līdz pašam galam lejā pa tām.
Anžela paņēma m?ni aiz rokas un mēs devāmies ceļā. Es kaut kur ietriecos, taču tā nebi,a viņas vaina, jo vēl nebija atjaunojusies taustes sajūta. Pa gaiteni virzījāmies vieglāk un ātrāk, jo tur viņa ar vienu roku turējās pie sienas. Tālumā atskanēja balsis un divi trīs cerīgi kaucieni. Mana sprāgstošā garderobe nodrošināja tīri nesliktu uzmanību novēršošu darbību, bet tumsā tas vispār bija lieliski. Pēc tam, tieši tajā mirklī, kad apsveicu pats sevi ar labu izdošanos, iemirgojās un iedegās gaisma.
Mēs apstājāmies, spilgtajā gaismā pamiruši un acis miegdami, jūtoties kā aktieri uz skatuves. Un, mazākais, ducis skatītāju, bet viņi visi mūs ignorēja, aizņemti ar savām nelaimēm un tik tikko apjauzdami viens otra klātbūtni. Mundierī tērpts resns ierēdnis ar šausmās ieplestām acīm uzskrēja mums virsū, pat neievērojis.
— Pie kāpnēm, ātri. — Es nokomandēju, un laidos aulekšiem ar lēkājošo Krāju plecos.
Tas, protams, bija pārāk labi, lai turpinātos ilgi. Avārijas apgaismojums iemirguļojās un sarkanīgā krēsla gatavojās izdzist pavisam. Tomēr mums pretim nākošajam kareivim bija pietiekami daudz laika apskatīties un pārdomāt, kas viņa priekšā notiek. Beidzot viņam pie- leca, ka kaut kas nav īsti kā nākas, un, izrāvis gauspistoli, viņš uzkliedza: