Es paņēmu Anželu aiz rokas un aizvedu prom no sadrūmušā mazā cilvēciņa, kurš satriekts blenza grīdā.
— Tev taču nav līdzjūtības pret šo izdzimteni? — jautāja Anžela. paužot man savas otršķirīgās rūpes, kas aptuveni nozīmēja: «Es nemeklēju nepatikšanas, bet, ja tās gribi — tu viņas arī dabūsi».
— Es? Uz to ir mazas izredzes, mīļā. Krajs ir tas, kurš nesen izritināja man smadzenēs dzeloņdrātis un mēģināja to pašu izdarīt arī ar tevi. Man vienīgi žēl, ka nevarējām izspiest ko vairāk, pirms viņš mūs pameta.
— Nākošais izstāstīs vairāk. Vismaz tagad mēs zinām, ka tava ideja ir pareiza. Viņi it kā nav svešie, tomēr nav arī Klizantas iedzīvotāji. Ja spēsim viņus iznīdēt tur, tad varēsim apturēt visu šo iebrukumu.
— Vieglāk iedomāties, nekā sasniegt. Labāk izpeldēsimies, bet pai to domāsim, kad atgriezīsimies, — pie dzēriena glāzes.
Ūdens atslābināja manus muskuļus, radīdama milzu izsalkumu un slāpes. Pa radio izsaucu kalpotājus un devu rīkojumu.
Kad iznācām no ūdens, mūs jau gaidīja gaļa un alus, kas tikai daļēji remdēja manu izsalkumu, tomēr deva iespēju aizkļūt līdz numuram un ķerties pie daudz izsmalcinātākām pusdienām.
Septiņi ēdieni: asā zupa burādiešu gaumē, gluži vai tīra uguns, zivs, gaļa un citas delikateses, pārāk lielā skaitā, lai pieminētu. Anžela mazliet ieēda un iemalkoja no savas glāzes, bet es tai laikā tiku galā ar lielāko daļu ēdienu.
Sātīgi paēdis, es nopūzdamies atslīgu krēslā.
— Visu pārdomāju — es paziņoju.
— Tu mani gandrīz vai piemuļķoji. Man likās, ka tu tikai šķini visu iekšā kā cūka pie siles.
— Tikai pietaupi savu humoru. Smags nakts darbs pelna labu ēdienu dienā. Klizanta, lūk, mūsu problēma, vai, drīzāk, pelēkie ļaudis, kuri tik stingri kontrolē tās ekonomiku. Varu saderēt, ja mēs spētu no viņiem atbrīvoties — Klizantai zudīs tik nepārvaramā interese par zvaigžņu iekarojumiem.
— Tas ir visai vienkārši: ieplānotu slepkavību programma. Viņu nevar būt īpaši daudz. Krajs pats par to teica. Vajag izrēķināties ar viņiem. Es ar prieku ķeršos pie šāda uzdevuma.
— O, nē, tu neķersies gan. Mana sieva nekļūs par algotu slepkavu. Tas nav tik vienkārši — ir fiziski, ir morāli. Pelēkie ļaudis var noorganizēt sev labu apsardzi. Bet tas — mērķis attaisno līdzekļus — ir bankrota politika. Tu redzēji, kas notika ar dakteri Mutfaku, kad viņš izmantoja savai morālei nepieņemamus līdzekļus. Mēs ar tevi, mana mīlestība, esam darināti no izturīgāka materiāla, tomēr arī mūs ietekmēs, ja uzsāksim slaktiņu…
Viņa nobāla un es nožēloju, ka viņai to teicu. Satvēru Anželas roku.
— Es negribēju runāt tādā nozīmē, es nerunāju par pagātni.
— Es zinu, bet tik un tā tas uzvandīja nepatīkamas atmiņas. Aizmirsīsim par slepkavībām. Ko vēl var darīt?
— Daudz ko. Esmu pārliecināts, ka ir iespēja sagraut izpletušos klizantiešu impēriju.
Anžela pacēla pie lūpām glāzi un viņas pierē parādījās apburoša grumbiņa.
— Kā būtu ar kontrrevolūciju un dumpju organizēšanu iekarotajās planētās? — viņa piedāvāja. — Ja klizantieši būs aizņemti ar cīņām tikko iekarotajās planētās, viņi neko īpaši nevarēs paplašināt savus īpašumus.
— t<? tu es< "fegan tuvu vajadzīgajai idejai, tomēr r?e gluž: par°; zi. Mēs neko īpašu nevaram gaidīt no pretošanās kustības uz šīm planētām, ja Burādas piemērs tev vispār ko izteic. Tu dzirdēji, ko teica Beiza — cīņas rimst terora dēļ. Ja nogalini vienu no viņiem, pretī tiek noslaktēti divdesmit burādieši.
Šī tauta pēc daudzām miera paaudzēm vairs psiholoģiski nav spējīga uz partizāņu karu. Es pat šaubos, vai klizantieši tik nežēlīgi reaģētu, ja vien viņus nepiespiestu visu organizējošie un pārvaldošie pelēkie cilvēki. Kareivji vienkārši izpilda pavēles, bet pavēļu izpildīšana vienmēr bijusi klizantiešu spēks. Mēs nekad neapturēsim šos ļaudis, cenšoties aiz viņu mugurām iedegt sīkus dumpjus. Tomēr tev ir taisnība par nepatikšanu radīšanu uz dažādām planētām… Visa klizantiešu ekonomika un kultūra ir radīta uz nepārtrauktu karu. Tas līdzinās kādai neprātīgai dzīvības formai, kurai jāturpinās un jāattīstās vai jāmirst. Pati par sevi Klizanta nevar būvēt un apgādāt savas flotes, tai vajag paļauties uz iekarotajām planētām. Šīs planētas atrodas pilnīgā Kli- zantas kontrolē, tādējādi ir spiestas pieņemt pasūtījumus un ražot produkciju, un iebrukumi veļas tālāk un tālāk, un neviens nevar apturēt šos iekarotājus.
— Es gribētu gan, lai klizantiešu iekarojumi būtu tās neprātīgās dzīvības formas, par kurām tu runā. Kaut kāda zaļa kroplīga jaunaudze. Mēs varētu to nīdēt ar visām saknēm, noraut dzinumus… — Viņa pārlauza uz pusēm mīkstu bulciņu, lai man nodemonstrētu, ko ar to domājusi, bet pēc tam nokoda gabaliņu.
Kad Anžela atkal sāka runāt, es sapratu, ka nepieciešams padomāt.
— Stop! — es pavēlēju. — Neko nerunā. Es domāju. Es kaut ko redzu, tas gandrīz jau ir šeit.
Pēc tam sāku staigāt turpu šurpu pa istabu, saskaitot divi un divi, iegūstot četri, pievienojot četri un iegūstot astoņi, un risināju citus tamlīdzīgus matemātikas un loģikas uzdevumus. Tapa skaidrs. Viss noskaidrojās, visas detaļas nostājās savās vietās, bet es sabruku krēslā un pieķēros glāzei.
— Esmu ģēnijs! — es paziņoju.
— Zinu. Tieši tādēļ arī izgāju pie tevis. Fiziski tu esi ļoti nepievilcīgs.
— Drīz tu lūgsi par to piedošanu, sieviete, bet tagad iedzersim par manu plānu un uzvaru.
Mēs saskandinājām un iedzērām.
— Par kādu plānu?