— Pagaidām vēl nevaru pateikt, izņemot faktu, ka tu par to ņirgāsies, jo tas vēl nav detalizēts. Taču tiks izstrādāts. Kā tu domā, vai pelēkie cilvēki ir paziņojuši par Kraja nolaupīšanu?
— Šaubos. Mēs neko neesam dzirdējuši pa komandtīklu, kuru noklausāmies. Un esmu pārliecināta, ka tas nebūt nav notikums, par kuru viņi gribētu informēt ierindas klizantiešus.
— Tā es arī domāju. Pievieno viņu egocentrisko attieksmi vienam pret otru. Esmu nolēmis izspēlēt faktu, ka par Krāju nav bijis plaša mēroga paziņojuma.
— Kā?
— Sadabū grimu un inventāru plastiskajai operācijai. Esmu nolēmis iekļūt kara bāzē Kraja izskatā. Man tur jāizdara vairākas svarīgas lietas.
Anžela jau gribēja protestēt, bet es pacēlu pirkstu un viņa apklusa. Gluži tāpat darīju es, kad viņa devās uz Oktagonu. Viņai nebija, ko teikt, un viņa to apzinājās.
Anžela aizgāja pēc pieprasītā inventāra.
20. nodaļa
Man bija vajadzīga klizantiešu pase un es to ieguvu visvienkāršākajā veidā — no ienaidnieka. Tā kā nebiju apmierināts ar grimēšanas darbu rezultātiem, operāciju nolēmu uzsākt pustumsā, kad apmānam piepalīdzēs vājais apgaismojums.
Ieģērbts Kraja mundierī un nesdams savu personīgo čemodāniņu, kopā ar Gamalu devos uz Oktagonu. Gamals bija palīgpolicijas spēku virsnieks, tas ir, vīrietis, jo lielāko daļu bruņoto spēku veidoja sievietes. Es gan būtu devis priekšroku kādai no meitenēm — viņas likās vairāk pārliecinātas par sevi, taču pašlaik uz planētas atradās vienīgi no vīriešiem sastāvošie bruņotie spēki. Saujiņa klizantiešu sieviešu nebija ņemamas vērā.
Gamals izskatījās mazliet nervozs un man nemaz nepatika kā viņš izbolīja acis, tomēr nācās vien iztikt.
— Tu saprati savu lomu? — es viņam jautāju, iegrūzdams parādes durvju dziļuma ēnā.
— Jā, ser, dabiski, ka sapratu.
Vai tik viņam neklabēja zobi? Grūti pateikt. Katram gadījumam izvilku mazu pudelīti, ko dakteris Mutfaks bija iedevis lietošanai ārkārtējā gadījumā.
— Paņem divas tabletītes, pārkod un norij. Tās ir laimes kapsulas, kam jāpaceļ tavs kaujinieciskais gars, neliekot dejot pa ielām.
— Es ne…
— Tagad tu «jā». Ņem ciet.
Viņš norija, un es aizšmaucu pie Oktagona, turoties ēnā un uzmanīgi lūrot gar stūriem, pirms uzsāku savu spēli. Pat tik vēlā stundā ēkas pagalmā iebrauca un no tā izbrauca mašīnas. Tomēr man tas nepalīdzēs.
Visbeidzot piebrauca neliela mašīna, izmeta divus virsniekus, bet pēc tam sakustējās manā virzienā. Visas sistēmas darbojās normāli. Izgāju uz ielas tieši tās priekšā un pamāju ar roku, automobilim nokauca bremzes un tas apstājās, gandrīz aizskāris mani ar priekšējiem bamperiem. Vadītājs izskatījās nobijies un es centos viņu noturēt šādā stāvokfī.
— Jūs vienmēr tā braucat?
— Nē, ser, bet…
— Pietaupi savas atvainošanās, mani tās neinteresē, — kamēr šoferis turpināja vārstīt muti, es iekāpu mašīnā un apsēdos viņam blakus. — Brauciet tālāk, es pateikšu, kur nogriezties.
— Ser, šī mašīna, es gribu teikt, ka…
Viens vienīgs ledaini krajisks acu skatiens lika viņam novīst kā ziediņam salā, un viņš iedarbināja mašīnu.
Tiklīdz izbraucām ārpus Oktagona redzamības robežām, es pavēlēju apturēt un saspiedu viņam zem deguna miega kapsulu. Biju pārliecināts, ka atpūta viņam netraucēs. Bet pēc tam aizvedu bijušo vadītāju uz vietu, kur gaidīja Gamals. Viņš atvēra stacionārās noliktavas durvis, un klizantiešu kareivi aiznesām uz turieni. Pēc kapsulas iedarbošanās viņš nogulēs līdz rītam. Kamēr Gamals pārģērbās jaunajā formā, es rūpīgi paliku gulošajam zem galvas un kājām papīra paciņas.
— Tu zini, kā jāvada šī mašīna? — prasīju.
— Vajadzētu zināt, tā ir viena no mūsu mašīnām, viņi ir to nozaguši un uzzīmējuši virsū savu netīro karogu.
— Atkal atgūtā kara trofeja! Bet tagad aizved mani uz kosmoostu. Un neapstājies pie vārtiem, vienkārši piebremzē un turpini braukt. Tas viss ir blefs, tā kā turi degunu gaisā un pacenties neizskatīties tik nobijies. Esi vīrietis.
— Es arī esmu vīrietis, — viņš nostenējās, — bet tā ir sieviešu darīšana. Nevaru saprast, kā vispār ļāvu sevi uz kaut ko tādu pierunāt.
— Aizveries un brauc, un iedzer vēl pāris tabletes.
Kosmoosta atradās mums priekšā un es vairāk uztraucos par savu
vadītāju, nevis par ko citu. Redzēju, kā viņi aizvācās no Kraja ceļa. Pieņēmu, ka Krāju pazīst visi, un tagad pārbaudīju šo teoriju dzīvē. Kad mēs parādījāmies, sargkareivji izstiepās miera stājā, seržants sāka kaut ko runāt, bet es viņu pārtraucu.
— Turieties tālāk no šī telefona. Es gribu aprunāties ar dažiem cilvēkiem un nevēlos, lai jūs viņus brīdinātu. Vai zināt, kas ar jums notiks, ja iedomāsieties nepaklausīt?
Pēdējos vārdus man nācās gandrīz izkliegt, jo Gamals piebremzēja tikai nedaudz un mēs aiztraucāmies garām sargiem. Tomēr viņi droši vien sadzirdēja, jo pat nemēģināja tuvoties telefonam. Pirmais solis.
— Es nevaru to izdarīt! — pēkšņi ieraudājās Gamals un sagrieza stūri, lai dotos atpakaļ uz vārtiem. — Es braucu mājās. Nekad neesmu jutis aicinājumu strādāt policijā, tās visas ir manas mātes idejas, kura gribēja meitiņu un iztaisīja no manis meiteņpuiku
Bet es gribēju būt vienkāršs mājsaimnieks, tāpat kā mans tēvs…
Vārti tuvojās milzīgā ātrumā, un es, nikni izlamājies, saspiedu viņa deguna priekšā miega kapsulu, tad strauji pārtvēru stūri. Vadīju mašīnu ar vienu roku un veicu vēl vienu pagriezienu, mēs aiztraucāmies naktī. Es pavilcinājos, apsverot, ko par redzēto nodomās sargkareivji. Cīnoties ar vadību, paguvu iebraukt mašīnu aiz viena no angāriem, pirms Gamala kāja noslīdēja no pedāļa un motors noslāpa.
Automobiļa aizmugurējā sēdeklī atradās kaut kādas kastes un ķīpas ar kareivju veļu. Es visu izmetu ārā, izņemot segas, ar kurām apklāju uz grīdas gulošo Gamalu.