Man laikam gan vajadzēja viņu nošaut vai vienkārši izmest ārā. Taču tā nebija viņa vaina, ka ir piedzimis par vīrieti matriarhātā. Kamēr neviens mašīnai netuvosies, mēs būsim drošībā. Taču par Kraja mašīnu neviens neizrādīja interesi. Piebraucu pie liela transporta kravas kuģa un apstājos tā patālāk no ieejas ugunīm. Tagad otrais solis.
— Jūs zināt, kas es esmu? — noprasīju pie trapa stāvošajam virsniekam. Mana balss bija auksta un tukša.
— Jā, ser, zinu. — Viņš stāvēja miera stājā, stingi skatīdamies sev priekšā.
— Lieliski, tad paziņojiet vecākajam mehāniķim, lai viņš sagaidītu mani uz «A» klāja.
— Viņa nav uz kuģa, ser.
— Es atzīmēšu šo kareivja pienākumu nepildīšanu, un jūs to paziņosiet, kad viņš atgriezīsies. Dodiet tad viņa palīgu.
Un, nepagodinājis viņu vairs ne ar skatu, aizsoļoju garām, bet kareivis pieleca pie telefona. Kad aizkļuvu līdz «A» klājam, mani tur jau gaidīja eļļainā kombinezonā tērpies mehāniķis, kurš nervozi slaucīja rokas lupatiņā.
— Atvainojiet, mēs izjaucam vienu no ģeneratoriem… — balss apsīka un apklusa pavisam, kad es caururbu viņu ar skatienu.
— Zinu, ka jums tas nav kārtībā, un tieši tādēļ arī esmu šeit Aizvediet mani uz mašīntelpu.
Viņš aizsteidzās, turpretī es, smagi lāčodams, devos nopakaļ. Tas izdosies pat vieglāk, nekā domāju. Kad ienācām, trīs nobāluši ierindnieki atrāva acis no ģeneratora iekšām.
— Izlieciet viņus ārā, — pavēlēju un man divreiz nenācās atkārtot.
Ieskatījos atvērtajā ģeneratorā un dziļdomīgi pamāju, it kā saprazdams, kas tur tiek labots. Apsekojot telpu, apstājos pie hiperdzinēja ģeneratora un uzmetu acis ar nepazīstamiem simboliem klātajai rūpnīcas markai.
— Kādēļ jūs izmantojat šo modeli?
Es vēl nekad nebiju redzējis mehāniķi, kurš nevarētu neko pateikt par ikvienu viņa uzraudzībā atrodošos mehānismu, un šis nebija izņēmums.
— Mēs zinām, ser, ka šis ir novecojis modelis. Taču maiņa neatnāca pietiekami ātri, lai to varētu uzstādīt un sabalansēt līdz lidojumam.
— Atnesiet man tehnisko izziņu grāmatu.
Tiklīdz viņš pagriezās ar muguru pret mani, es saspiedu čemodāna rokturi un rokā ieslīdēja spridzeklis. Es to uzstādīju uz četrdesmit minūtēm, iedarbināju un aktivizēju līmes molekulas tā apakšā. Pēc tam iegrūdu zem hiperdzinēja ģeneratora biezās statnes, kur to nevarēja ievērot.
Ātri pāršķirstījis atnesto izziņu grāmatu un daudznozīmīgi pasmīkņājis par dažām lapām, es to atdevu atpakaļ. Sajutu kaunu, ka darbiņš izrādījās tik viegls.
— Parūpējieties, lai darbs tiktu pabeigts ātri, — es aizejot pavēlēju, neko neprecizēdams, tomēr saņēmu dedzīgus apliecinājumus, ka tā arī tiks izdarīts.
Atkārtoju savu manevru uz cita kuģa. Tieši ap to laiku, kad sapratu, ka kuģis man atgādina kaut ko pazīstamu, pa trapu nokāpa Ostrovs un pagriezās ar seju pret mani.
Šī negaidītā sastapšanās mani satrieca tāpat kā viņu. Taču viņa balss izmainījās, acis izbolījās un Ostrovs sastinga kā pamiris, kamēr es, spēlējot Kraja lomu, tikai auksti blenzu viņā. Vai Ostrovs mani atpazina?
Es dzīvoju ar viņu vienā istabā un dzēru no vienas pudeles. Kraja izskats bija labs, bet vai varēju būt pārliecināts, kā tas izturēs man labi pazīstama cilvēka pārbaudi.
— Nu? — es beidzot nočukstēju, kad viņš neizrādīja vēlmi ne runāt, ne kustēties, bet tikai skatījās manī ar padevīgu skatu.
— Atvainojiet, ser, jūs pārsteidzāt mani nesagatavotu. Nebiju gaidījis jūs šeit ieraudzīt, ja saprotat, ko es domāju, — viņš sāka svīst, bet es turpināju klusēt. — Jūsu balss… — viņš beigu beigās ierunājās.
— Vai kaut kas noticis? Protams, ir noticis. Es zināju, ka nevaru piespiest savu balsi skanēt kā īstajam Krajam, īpaši jau tā priekšā, kas pavisam nesen bija runājis ar viņu kā Vasjka. Zināju, ka viens čuksts ir ļoti līdzīgs citam, taču viņam par to neteicu. — Ievainojums, — es nočerkstēju. — Galu galā ir taču karš, un daži no mums tajā arī cīnās.
— Jā, protams, es saprotu.
Es devos tālāk, bet viņš mani pasauca, un es, aukstā nepacietībā atkal pagriezos.
— Atvainojiet par traucēšanu, ser. Es vienkārši gribēju uzzināt, vai neesat kaut ko dzirdējis par Vasjkas atrašanās vietu…
— Tas nav īstais vārds. Viņš ir spiegs. Jūs taču negrasāties turpināt pazīšanos ar spiegu?
Ostrovs nosarka, tomēr turpināja:
— Nē, protams, nē, viņš pats par sevi saprotams, ir spiegs. Taču mēs vienu laiku bijām draugi un tad viņš bija neslikts cilvēks. Es vienkārši interesējos.
— Interesēšos es, bet jūs rūpējieties par pilotāžu.
Pēc šiem tīri krajiskajiem vārdiem es aizdimdināju uz kuģi. Ostrovs mani pārsteidza ar šo turēšanos pretī Krajam, kaut kas dziļi iekšā viņa alkoholiķa ādā cīnījās par cilvēcīgas būtnes atbrīvošanu.
Ielikt kārtējo bumbu izrādījās tik pat viegli kā pirmo. Braucot ar mašīnu, jau paguvu mīnēt septiņus kuģus, kad pirmās mīnas sprādziens pārsteidza mani astotā mašīntelpā.
— Kas tas ir? — es jautāju, izdzirdis attālas sirēnu skaņas.
— Nav ne jausmas, — atbildēja padzīvojis mehāniķis, un atkal norādīja uz dzinēju. — Tās impulsu caurulītes ir otršķirīgas un draņķīgas, bet jaunas es nespēju dabūt…
— Neesmu intendants, — norūcu. — Ejiet un uzziniet, kas noticis.
Kamēr viņa nebija, es uzstādīju mīnu uz trim minūtēm un paslēpu
zem statņiem.
— Kas tur ir? — es prasīju, sagaidot viņu trapa galā.
— Sprādziens uz viena no kuģiem, ser. Mašīntelpā.
— Kur? Man tas ir jāapskata!