Šos vārdus izkliedzu, jau skrienot lejā pa trapu. Tagad sprāgt vajadzēja gandrīz visām mīnām un sāks birt atskaites. Sākotnējā sajukuma laikā man vajadzēja pamest kosmoostu. Tādēļ, ka viņi pietiekami ātri apkopos informāciju un konstatēs, ka sprādzieni notikuši uz kuģiem, kur pabijis Krajs. Diezin vai Krāju uzreiz turēs aizdomās, tomēr vadība droši vien gribēs ar viņu aprunāties, lūk, no tā gan man vajadzēja izvairīties.
Pieejot pie savas mašīnas, ieraudzīju, ka tai blakus stāv divi policisti.
— Ko jūs šeit darāt?
— Mēs ieraudzījām uz aizmugurējā sēdekļa gulošu šo te cilvēku. Viņš sarunājās pats ar sevi un nodomājām, ka viņš ir piedzēries, līdz neizdzirdējām, ka viņš runā valodā, kas līdzinās tai, kurā runā uz šīs planētas. Jūs zināt, kas viņš ir?
Es nevilcinājos — tas ir karš un kareivji iet bojā dažādu iemeslu dēļ.
Mana balss iekļuva Gamala apdullinātajās smadzenēs, tāpēc ka viņš pacēla galvu un, lai arī cik vāji burādietim bija nervi, viņš izrādījās vesels kā vērsis, ja jau varēja kustēties pēc tādas gāzes devas. Viņš nopūtās, bet pēc tam ieķērās manī un iekliedzās:
— Jums man jāpalīdz! Aizvediet mani prom, viņi mani nogalinās! Tā vispār bija kļūda — vest mani šurp.
— Ko viņš runā? — painteresējās viens no policistiem.
— Nav ne jausmas, lai gan sāku domāt, ka viņš var būt tas spiegs, kurš izraisīja diversiju mašīntelpā. Ielieciet viņu aizmugurējā sēdeklī un brauciet līdzi. Es zinu, kā piespiest viņu runāt sakarīgi.
Ieslēdzis pirmo ātrumu, sāku braukt uz kosmoostas izeju. Taču pie vārtiem stāvošais virsnieks pacēla roku, un, lai viņu nenotriektu, biju spiests nobremzēt.
— Jūs nedrīkstiet izbraukt, bāze ir slēgta. — Viņš bija ar aukstām acīm, cietu seju un ļauns. Gluži tāpat kā es.
— Es aizbraucu. Pietaupiet savus spēkus un pavēles citiem.
— Man ir pavēlēts aizvērt vārtus visiem bez izņēmuma.
— Šeit ir gūsteknis, kurš var būt diversants un divi viņu apsargājoši cilvēki. Jūsu profesionālā centība ir slavējama, kaptein, taču jums jāzin, ka es esmu tas, kurš dod pavēles, nevis tām pakļaujas.
— Jūs nevarat izbraukt.
Viņš bija vai nu ietiepīgs (īdz ārprātam vai arī viņam bija īpaša pavēle attiecībā uz mani. To noskaidrot nebija laiks.
Logā ieraudzīju vienu no kareivjiem runājot pa telefonu un inetui skatus uz manu pusi. Izrāvu pistoli un pagriezu to pret kapteini.
— Nost no ceļa, vai arī es jūs nošaušu. — Es teicu pēc iespējas garlaikotākā tonī.
Viņš pastiepās pēc savas pistoles, bet tad apstājās. Vēl mirkli viņš vilcinājās un es ieraudzīju tā acīs parastās bailes. Kapteinis negribīgi pagāja malā un es traucos uz priekšu. Ar acu kaktiņu vēl ieraudzīju kareivi, kurš izskrēja no sardzes mājiņas un kaut ko kliedza nopakaļ aizbraucošajam automobilim.
Pēc tam atpakaļ vairs neskatījos, taču sānu spogulī redzēju, kā sačukstas aizmugurē sēdošie policisti. Riskēt nedrīkstēju.
Tiklīdz bijām nogriezušies, iemetu aizmugurē gāzes granātu, un apstājos vienīgi tāpēc, lai ceļa malā izkrautu savus pāris gulošos skaistuļus.
Gamals tagad gulēja cieši un es jutu tādu pat vēlēšanos. Plati nožāvājos un pa sānu ceļiem braucu uz mājām.
21. nodaļa
— Paskaidrojiet, di Grīz, un lai jusu paskaidrojums butu saprotams…
Inskins bija savā parastajā apburošajā garastāvoklī un staigāja šurpu turpu pa kosmiskā kuģa salonu.
— Vispirms pastāstiet, kā tur jūtas bērni, mani dēli, kurus viņu tēvs ne reizi nav redzējis, kā viņi tur?
— Jā, kā viņiem tur iet? — pievienojās Anžela, ērti iekārtodamās vienā no krēsliem. Inskins iešņācās, taču bija spiests atbildēt.
— Lieliski, pieņemas svarā, daudz ēd, gluži tāpat kā viņu tēvs. Jūs viņus drīz redzēsiet. Bet tagad pietiks par to. Esmu nolidojis nezin cik gaismas gadu, lai kontrolētu šo operāciju, jo, manuprāt, tā ir pilnīgi apstājusies. Un ko es redzu? Divi no maniem aģentiem nolēmuši, ka viņiem ir gana, un sagaida mani šeit, orbītā — kaut arī minētā planēta ļogās zem Klizantas dzelzs papēža. Paskaidrojiet!
— Mēs esam uzvarējuši.
Man nav noskaņojuma jokot, di Grīz, es varu jūs nošaut.
Jūs man pat pirkstu nepiedursiet, pārāk daudz esat manā ādā ieguldījis. Un es runāju nopietni. Esam uzvarējuši. Zem dzelzs papēža slenošā Burāda to vēl nezin. Arī klizantiešu iekarotāji to vēl nezin. To 7in tikai daži izredzētie.
— Es nepiederu šo laimīgo skaitam. Runājiet skaidrāk.
— Ir vajadzīga demonstrācija. Anžela, mīļā, pie tevis ir mūsu mazā spēļlietiņa.
Viņa atvēra atvilktni blakus krēslam un pasniedza man Ierīci. Tā bija gluda, melna un ne lielāka par manu delnu. Apakšā un abās malās tai atradās nelielas atveres, bet vienā galā arī mazītiņu lēcu sakopojums.
Es pastiepu to Inskinam, kurš aizdomīgi paskatījās manī.
— Jūs nojaušat, kas tas tāds? — es apvaicājos.
— Nē. Un nevarētu teikt, ka patiesi tiecos to uzzināt.
— Tas ir visu Klizantas ekspansionistisko ambīciju kapakmens. Uz kāda tipa kuģa mēs atrodamies?
— Viegls «Gnešera» klases izlūkkuģis. Bet kāds tam ar to sakars?
— Pacietību un jūs sapratīsiet.
Es paņēmu no Anželas tālvadības kastīti un ieliku izbīdāmo kājiņu Ierīcē.
Pēc tam izsitu uz klaviatūras «Genšera» klases izlūkkuģa sērijas numuru. Pagaidām neatvienodams kastītes, aiznesu Ierīci līdz salona izejai, kur mēs varējām redzēt galvenās ieejas apjomīgo disku. Anžela man sekoja, vezdama līdzi protestējošo Inskinu.
— Jums jāiedomājas, ka šis kuģis nosēdies uz planētas un lūka ir atvērta. Agri vai vēlu viņiem nāksies to izdarīt. Ierīce pagaidīs.
Tāpat arī operators, kurš to novēros no trīs kilometru attāluma. Lūka atveras un operators aktivizē Ierīci. Tās lidinās tieši pie atvērtās lūkas, ielido iekšā un…