Es nospiedu pogu «ieslēgts». Iedūcās sīciņi reaktīvie dzinēji un tā izrāvās no rokām, gluži kā kolibri prom pa gaiteni pie ēdiena.
— Aiziet! — es iesaucos un, nostājies pakaļdzīšanās galvgali, jozu tai pakaļ, ko kājas nes.
Ierīci mēs panācām divus stāvus zemāk, kur to uz īsu laiciņu apturēja aizslēgtas durvis. Taču termīta urbis Ierīces degungalā izdedzināja mazu caurumu, un atkal uzņēma ātrumu. Kad nokļuvām līdz mašīntelpai, tā jau gandrīz bija izgrauzusi sev ceļu cauri daudz biezākām durvīm un nokļuva tur vienlaicīgi ar mums, veica apli pa telpu, tāda maziņa un ātra, ka izsekot gandrīz nebija iespējams. Pēc tam Ierīce pielidoja tieši pie hiperdzinēja ģeneratora, kur arī uzsprāga, atstādama aiz sevis melnu dūmu mākoni.
— Nekaitīgs pulvera lādiņš, — es paskaidroju, — kara apstākļos tiek nomainīts ar varenu spridzekli, kas ir vairāk nekā pietiekami, lai iznīcinātu ģeneratoru, bet nenodarītu nekādu citu ļaunumu. Patiesi humāns ierocis.
— Jūs esat traks.
— Tikai Klizantai un cilvēkiem, kuri turpina šo karu. Ja mēs tagad uzkāptu augšā, tad pie dzēriena giāzes es pastāstītu, kā Ierīce tiks apturēta.
Ērti iekārtojies un atvēsinājis rīkli, izskaidroju:
— Es pats personīgi likvidēju ģeneratorus uz astoņiem kuģiem, vienkārši, lai paskatītos, kā tas izdodas Nekādu problēmu ar kuģa plānojumu. Klizantiešu kuģi ir vēl vienveidīgāki, nekā citi, jo viņi mii vienveidību, kas mūsu darbu stipri atvieglo.
Ierīce ir ieplānota šī darba veikšanai. Operators mierīgi var sēdēt ārpus kosmoostas, spēcīgā binoklī novērojot klizantiešu kuģus. Līdzko atveras lūka, Ierīce dod triecienu. Operatoram jāievada vienīgi ziņas par kuģa tipu, jānomērķē un jāsūta tā darbā. Ierīcei ir atmiņu banka molekulārā līmenī un kompjūteru ķēdes. Neapstādamās nekādu šķēršļu priekšā, tā iekļūst mašīntelpā un iznīcina ģeneratoru. Beigas klizantiešu iebrukumam.
— Beigas vienam ģeneratoram, — ar nicinājumu balsī teica Inskins. — Viņi pasūtīs citus, tas arī viss.
— Nebūt ne viss. Pēc savas uzbūves ģeneratori ir ļoti sarežģīti. Tos izgatavo tikai nedaudzās rūpnīcās, lielākā daļa planētu tos iepērk. Esmu pārliecināts, ka uz Klizantas ir vismaz viena šāda rūpnīca, taču to var atrast un iznīcināt no kosmosa.
— Tad viņi dabūs ģeneratorus no noliktavas.
— Ir robežas arī noliktavu rezervēm, un ļoti drīz tās iztukšosies. Mēs aizsūtīsim aģentus uz visām planētām, kur tagad valda Klizanta, un viņi uzspridzinās visus hiperdzinēju ģeneratorus.
Mums nemaz nevajadzēs tuvoties galvenajai planētai. Tiks iznīcināti visi kuģu dzinēji Klizantas kontrolētajā rajonā. Un viņi nevarēs tos dabūt kaut kur ārpus šī rajona, jo tādu embargo Korpuss un tam draudzīgās planētas jau nu varēs nodrošināt. Impērijas gals.
— Kā?
— Padomājiet, Inskin, padomājiet. Vecums nevarēja tik stipri izkaltēt jūsu smadzenes kā ādu. Ideju man deva Anžela. Klizantiešiem ir vai nu jāturpina ekspansija vai jāiet bojā. Uz savas vienīgās planētas viņiem nepietiks izejmateriālu, lai turpinātu šāda veida karus. Tāpēc viņi iekaro palnētu, piespiež to strādāt savā labā, bet pēc tam atjauno spēkus un dodas jaunu īpašumu meklējumos. Taču nu vairs nedosies. Viņiem vēl arvien būs planētas un materiāli, bet kāds no tā labums, ja tos nevar nosūtīt tur, kur nepieciešams? Ekspansiju nāksies pārtraukt, bet, kad kuģu atliks pavisam maz, viņi būs spiesti atkāpties. Arvien tālāk un tālāk, līdz atkal atradīsies uz savas dzimtās planētas, un ar to arī viss būs galā.
Ikviena atsevišķa planēta ir spējīga sevi pabarot. Bet impērija nevar dzīvot ar pārgrieztām tirdzniecības artērijām. Es dodu viņiem ne vairāk kā gadu, pēc tam Klizanta kļūs par vēl vienu noplukušu planēteli ar milzumu cilvēku formas tērpos un bez darba. Kad nu viss būs cauri, varēs atsākt normālu dzīvi un tirdzniecību. Pats ilgākais — gadu. Ko jūs par to domājat?
— Es domāju, ka tu atkal esi lieliski visu paveicis, manu zēn, bet to jau es gaidīju.
Viņš sāka starot, bet es sazvērnieciski pamirkšķināju Anželai, mēs pacēlām glāzes tostam par viņu.
22. nodala
5
Stāvējām pie lūkas un gaidījām izkāpšanu no kuģa, kad atskrēja kāds ekonoms un iedeva man psīgrammu. Anžela uzmeta tai iznīcinošu skatu.
— Saplēs to, — viņa ieteica, — ja tā ir no riebīgā Inskina, kurš atceļ vienīgo normālo atvaļinājumu, kādu jebkad esam saņēmuši…
— Nomierinies, — es atbildēju, ātri pārskatīdams depešu. — Mūsu atvaļinājumam nekas nedraud. Tā ir no Beizas…
— Ja tā lielkrūtainā neliete tev vēl aizvien neliek mieru, viņai būs nepatikšanas.
— Nebaidies, mana mīlestība. Tīri politiska rakstura sakari. Pirmo vēlēšanu rezultāti, kas sarīkotas pēc klizantiešu atkāpšanās. Vīriešu «konsoluku» partiju izmeta no valdības un meitenes atgriezušās pie stūres. Beiza iecelta par kara ministri, tā ka, domāju, nākošais iebrukums nebūs tik viegls kā pēdējais. Tālāk psīgramma vēsta, ka mēs abi esam apbalvoti ar pirmās klases «Gaišzilo Kalnu» ordeni, un, kad nākošo reizi apciemosim Burādu, notiks liela ceremonija ar ordeņu pasniegšanu.
— Skaties, tikai neiedomājies doties turp viens pats, Glumais Džim.
Es nopūtos, kad atvērās kosmosa kuģa masīvā lūka un kopā ar
svaigu gaisu iekšā ielidoja kara orķestra bravurīgās skaņas. Skaidrajās debesīs starp baltiem pūku mākonīšiem helikopteri lidināja transparentu ar uzrakstu:
LAIPNI LŪDZAM! LAIPNI LŪDZAM!
— Ļoti mīļi, — es bildu.
— Uhu, — vai kaut ko tamlīdzīgu teica Bolivārs, vai varbūt to sacīja Džeimss? Viņus bija ļoti grūti atšķirt. Anžela savukārt visai auksti uzņēma manu priekšlikumu vienam uz pierītes uzrakstīt «D», bet otram «B». Pagaidām.