– Ej, nu ej, – es pabrīnījos.
– Nu jā.
– Negribas ticēt.
– Visi saka to pašu, – viņa smaidīja. – Neviens netic. Saka, esot vēl jauna. Paspēšot laulībā izdzīvoties atliku likām.
– Kas to saka? Mutere un fāteris?
– Draudzenes tā domā…
– Neklausi viņām, – es zināju pamācīt. – Bērniem patīk jauni vecāki. Tos viņi mīl vairāk nekā vecus. Esmu par to lasījis.
– Tiesa Īvo?
– Nu kā tad! Lieku galvu ķīlā.
Pats gan tā nedomāju. Neesmu vēl tik dulls, lai precētos. Atnākšu kādreiz mājās naktī, un – blaukš! – sieva ar mīklas rulli pa galvu. Vai maz humoru par šito tēmu žurnālos? Bet Anitai galva par to nesāp. Sitēja jau būs viņa. Varu izteikt līdzjūtību vienīgi viņas nākamajam vīram.
Anita bija tālu no manām praktiskajām domām, jo pēkšņi sacīja:
– Viņi nepazīst Žoržu… Tu esi kādreiz viņu redzējis, Īvo?
Un viņas balss bija tāda, ka drīzāk Mēness varētu nokrist uz Zemes nekā kāds palaist garām izdevību paskatīties uz viņas Žoržu.
– Es nezinu. Varbūt esmu viņu redzējis, tikai neesmu zinājis, ka tas ir viņš.
– Īvo, ja tu zinātu, kā es viņu mīlu! – viņa piepeši sacīja. – Tev jau to var pateikt, vai ne?
– Kā tu pati domā…
– Tu neesi tāds kā citi…
To nu gan es vēl nebiju zinājis! Kāds tad gan es esmu?! Bet viņa tik runāja tālāk:
– Tu nesmiesies, vai ne, Īvo? Un, ja arī tev gribas smieties, tad smejies klusu. Tu neesi dusmīgs, Īvo?
Protams, es nebiju dusmīgs. Par ko man būtu jādusmojas? Un tad sākās. Šitās muļķības, ko viņa tur sarunāja! Nudien, gatavais romāns! Ka viņa pat iedomāties nevarot, ja Žorža pēkšņi vairs nebūtu, ja šis atstieptu kājas, tad viņa arī vairs nedzīvotu vai kaut kā tamlīdzīgi, ka viņai pašai tas liekoties dīvaini, bet tā nu esot, un viņa tur nekā nevarot darīt, tad tāda esot tā īstā mīlestība utt.
Par smiešanos viņai bija taisnība. Es tikko turējos, lai skaļi neiespurgtos. Toties klusos smieklos raustījos bez gala, jo viņa nevarēja redzēt manu seju, tiklīdz paliecos mazliet atpakaļ.
Tad viņa pēkšņi it kā attapās un paskatījās uz augšu. Es sāku klepot, jo biju aizrijies ar cigarešu dūmiem.
– Īvo, vai arī tev tas neliekas dīvaini?
Skaidrs, ka likās, bet es teicu:
– Ko tu, Anit! Tas ir dabiski. Tā tam jābūt. Citādi nemaz būt nevar, ja jūs mīlat viens otru. Vai redzēji filmā, ka Romeo ierāva nāves zālītes, kad Džuljeta gulēja kapenēs, un kā šī pēc tam sevi ar tuteni…
Iekodu lūpā, cik vulgāri tas bija iznācis. Gandrīz kā ņirgāšanās.
– Īvo, – mazliet nosarkusi, viņa teica. – To, ko es te sapļāpāju, nesaki gan nevienam, ja? Vienkārši gribējās ar kādu parunāties. Un mēs taču pazīstam viens otru ilgi.
– Tas tiesa, Anit.
– Tu neņēmi ļaunā, Īvo?
– Protams, ne. Man pašam citreiz tā uznāk. Viņa pat kļuva priecīga.
– Ja tev kādreiz gribas parunāties un neviena cita tuvumā nav, mēs varētu papļāpāt.
Nu kaut kas dumjš! Par ko tad es ar viņu varētu pļāpāt? Ja traki samīlētos kādā meitenē, tad jau neietu kladzināt visai pasaulei! Ārprāts! Tas Žoržs bija viņai galīgi sajaucis galvu.
– Es nu iešu. Īvo. Šovakar Žilbēra Beko koncerts televizorā. Tu skaties?
– Nē. Man viņš nepatīk.
– Viņam ir ļoti skumjas acis.
– Man nepatīk viņa dziesmas.
Viņa sacīja, lai es klausoties ne tik daudz, ko viņš dzied, bet kā viņš dzied.
– Būs jāpamēģina, – es teicu.
– Ar labu nakti, Īvo! – viņa uzsauca.
– Ar labu nakti, ar labu nakti, – es teicu un tomēr nenovaldījos. – Tikai nesit Žoržam pārāk sāpīgi. Var dabūt smadzeņu trīci. Vai arī vispirms apdrošini viņu. Tad tas atmaksājas.
– Ko tu saki? – viņa nesaprata.
– Tāpat vien, – es atteicu. – Ar labu nakti, Anita! Un lai pie tevis sapnī atnāk Žoržs.
Tā arī mani nesapratusi, viņa iegāja istabā un aizvēra balkona durvis.
Magnetofonā lente bija cauri, bet jaunu likt es negāju. Gribēju mazliet pasēdēt klusumā un padomāt. Tā arī nevarēju izdomāt, par ko īsti, bet man gribējās palikt vienam.
Aizsmēķēju otru cigareti.
Mēs dzīvojām jaunceļamo namu masīvā, un māju vēl nebija sacelts daudz. Netālu no mūsu logiem auga vītolu puduri, un aiz tiem atradās privātie dārziņi. Pašlaik mēs dzīvojām kā pilsētas nomalē. Paies gadi, un te būs pilsēta. Es jau gribētu, lai viss paliktu kā tagad, bet cilvēkiem vajag dzīvokļus. Es to labi saprotu. Tādu kā Edgars vēl daudz.
Saule nupat bija nogrimusi aiz horizonta un pamale krāsojās jauki sārta. Vītolu kailie zari uz sārtā fona veidoja sarežģītu ornamentu. Tālumā rēja suņi.
Zemeslode griezās, es sēdēju uz palodzes un svilpoju.
Un pēkšņi man atkal aizrāvās elpa, kad iedomājos vasaru. Un es sajutu, jā, tieši sajutu, ka tā nevar būt līdzīga agrākajām, ka tuvojas kaut kas nepazīts, vilinošs un brīnišķīgs. Un mani pārņēma tāda jutoņa, it kā vasarā stāvētu jūras krastā un visapkārt kaut kas gatavotos, kaut kas notiktu, kaut kas būtu bijis, bet tu stāvi viens pats jūras malā, šai mirklī stāvi tu, un daudzi citi ir turpat stāvējuši, vēl vairāk stāvēs, bet šobrīd stāvi tu, vienīgi tu, un jūra ir tava, un krasts ir tavs, un tavas ir debesis, un tavs ir viss, kas līdz šim bijis citu tiesa, tagad ir tavs, gan tas, kas bijis, kas ir un, galvenai, kas būs. Tas ir mans mirklis starp piedzimšanu un… cita vairs nebūs, ņem visu, pilnīgi visu, paspēj, izbaudi, izgaršo līdz pēdējam pilienam, un, raudi vai dziedi, cita vairs nebūs, kad aizplūdīs viļņi, par tālāko baidos domāt, kad saule kā zelta acs atvērsies pavisam vaļā debesu jumā un tad nogurusi dūmakaini sārta patversies jūras plakstiņos, par tālāko baidos domāt, es labāk uzgriežu līdz galam magnetolu, pie velna visādas skumīgas dziesmas, lai izplatījumā aiztrauc The Rolling Stones balsis, jo tagad es esmu, es esmu, es esmu, es esmu, es esmu, es esmu, es esmu…
Sirds man līksmē dauzījās kā traka, un tas bija tik lieliski.
ES ESMU!
II
Lielajās mājās jau tā ir, ka tu, cilvēks, vari nodzīvot vai simt gadu un tuvāk pazīt tikai dažu dzīvokļu iemītniekus. Skraidi augšup lejup, tu ej garām svešs, tev iet garām sveši tikpat kā uz ielas.
Mūsu kāpnēs vienīgā ģimene, ar kuru tuvāk pazīstamies, ir Brieži. Tiesa, viņus mēs pazinām jau agrāk, pirms pārcēlāmies uz kooperatīvo dzīvokli, jo sieva strādā kopā ar fāteri ZA, bet es, kad biju sīkāks, trenējos pie Brieža basketbolā. Viņš ir basketa treneris bērnu sporta skolā.
Viņu vienīgā atvase – Aigars – mācās otrajā klasē. Ar puiku viņiem nav palaimējies. Mazasinīgs. Saka gan, ka tagad šito slimību ārstējot pa pirmo un nekādu iespaidu tā neatstājot. Pašreiz sīkais dzīvo pa sanatoriju. Tur viņiem uz vietas īpaša skola un, lai arī esi slims, vienalga, jāmācās. Bērni tur dzīvo mēnešiem ilgi, un kaut kādas draņķa slimības dēļ zaudēt laiku būtu vienkārši muļķīgi. Bet atrasties prom no mājas tik sīkam jau arī ir muļķīgi, un man Aigara žēl, jo viņš ir sirsnīgs knauķis.
Un te nu vēl vajadzēja sagadīties, ka abi lielie Brieži bija dabūjuši sengaidītās tūrisma ceļazīmes uz Karpatiem, izbrīvējuši laiku, iekrājuši naudu, bet Aigars sanatorijā. Un nu abi izsamisušie Brieži, kuros vecāku jūtas cīnījās ar vēlēšanos tomēr aizbraukt uz Karpatiem, klauvēja pie mūsu sirdīm un palūdza, lai pāris reižu apciemojot Aigaru, kamēr viņi ir projām.
Protams, mums iebildumu nebija un, ja arī būtu bijuši, tik un tā nekā nesacītu, jo labi zinājām, cik šiem šausmīgi gribas aizbraukt uz Karpatiem.