Viņa pielika konjaka glāzīti pie lūpām un nodzēra mazu malciņu.
– Žēl, ka nevaru tev piedāvāt kafiju, – sacīju, – Varbūt glāzi sulas.
– Nevajag. Neej vairs.
– Ēd desiņas, kamēr karstas…
Mēs kūpinājām cigaretes un klusējām. Zvejnieki sāka dziedāt par Dzintara jūru. Man šķita, ka viņu aizsmakušās balsis katra par sevi nevarētu noturēt meldiju. Bet kopā viņiem sanāca tīri labi, jo viņi dziedāja ar prieku.
Pie mums atnāca kāds vīrs sirmiem matiem un sirmu bārdu, nobružātu kapteiņa cepuri galvā. Labsirdīgi smaidīdams, viņš jautāja, vai mūs netraucējot, ka vīri pablēņojoties.
– Nē, ko jūs, – es teicu. – Nepavisam…
– Veči pelnījuši papriecāties, – viņš nosmējās un gāja atpakaļ.
Tad viņi dziedāja par jaunības laiku, kurš bijis tik skaists un nenāks vairs, un dziedāja līksmi, jo tā nepavisam nebija dziesma par viņiem pašiem. Viņi to dziedāja tāpēc, ka kaut kas bija jādzied, un jādzied bija skaista dziesma.
– Tevi laikam ietekmējusi Jura drūmā pļava, apmākušās debesis, vīstošā zāle zārdos. Tikko paskaties, pats topi pelēks, – Diāna pasmējās.
– Tas akvarelis nemaz nebija drūms. Gluži otrādi. Kad paskatījos tajā, es atcerējos kaut ko ļoti brīnumainu. Akvarelī ir mirklis pirms brīnuma.
– Tad vienu otru reizi, pirms izej no mājas, tu paskaties pļavā, un pēkšņi jūti, ka notiks kaut kas labs? – viņa uzmanīgi paskatījās manī.
– Es varētu tev pastāstīt, kā aizvedu akvareli mājās, kādā rāmī ieliku, kurā vietā piekāru pie sienas, ko es jūtu, kad paskatos pļavā no rītiem, kad paskatos vakarā, kā atceros tevi, noplukušo vasarnīcu, to sestdienu. Bet es pateikšu vienīgi, ka to smērējumu izmetu pa vilciena logu. Starp Pabažiem un Lilasti.
– Kāpēc? – viņa bija neizpratnē. – Kāpēc tu tā darīji?
– Tāpat vien. Man nav vajadzīgi dona Pedro smērējumi, lai patiktu cik patikdami.
– Kāda dona Pedro?
– Tu labi zini, ko es ar to domāju.
– Mana brāļa?
– Viņš tev nav nekāds brālis. Viņš ir dons Pedro. Un es negribu, ka tev brālis ir dons Pedro. Lai viņš ir brālis, kam vēlas, tikai ne tev.
– Tu nudien runā kā jocīgs.
– Varbūt. Tikai es negribu, ka tavs brālis ir dons Pedro.
– Es taču tur nekā nevaru darīt.
Es klusēju un aizsmēķēju jaunu cigareti.
– Īvo, esi prātīgs.
– Esmu prātīgs. Es tikai nevēlos, ka tev brālis ir šiten tāds dons Pedro. Un es tam arī neticu. Dons Pedro nemaz nav tavs brālis.
– Nu kā tad tā, Īvo?
– Tāpēc, ka viņš nevar būt tavs brālis. Tādai kā tu brālis nevar būt dons Pedro. Kā tu nesaproti?
Zvejnieku dziesma bija pārtrūkusi. Šķindēja glāzes. Ienāca dūšīga tante un devās taisni pie zvejniekiem. Nu, vecais špicbuk, taisies uz mājām. Viņām ļoti negribējās iet. Te bija silti un labi, un te palika viņa draugi. Nāc, nāc, un nekādas pretimrunāšanas, piesūksies kā dēle. Nē, dēle esi tu, kas man jau piesūkusies. Lai viņš paliek, lai viņš paliek, vīri sauca, mēs viņu aizvedīsim uz mājām. Nebrāķē lielu muti, Mārtiņ, ieiešu pie tavas vecenes, lai nāk arī tevi savākt. Nē, iesaucās viņas vīrs, nekur es neiešu, atlaidies, dēle. Labi, labi, sēdi ar, gan man mājās redzēsi, šito perēkli vajadzētu nosvilināt, tad tu nenāksi? Nekur, nekur es neiešu! Viņa izskrēja laukā un durvis atstāja puspievērtas.
Un viņi priecājās tālāk, jo, kamēr bija kopā, viņi bija stipri. Lai nāk visas velna vecenes pēc kārtas, viņi teica, mēs viņas aiztrieksim ratā! Šis vakars pieder mums, un rīt – tad jau redzēs.
Bufetniece uzlika plati. Adata vēl čirkstēja bez dziesmas, un varēja sadzirdēt, kā laukā peļķēs plunkšķ lietus piles. Tā bija Paula platīte, un vīri dziedāja līdzi.
– Īvo, kādi tev iebildumi pret Juri?
– Vai nav vienalga? Es tikai zinu to, ka tev nevar būt tāds brālis, – apnicīgi kalu vienu un to pašu.
– Tev pašam taču arī ir brālis.
– Nav, nav, nav!
– Reiz tu man stāstīji.
– Bija, bija, bija! Vairs nav… Ēd desiņas. Tās vairs nav karstas, bet tikai siltas…
– Un tu viņu… mīlēji?
– Ak, es nezinu! Varbūt dažreiz mīlēju un varbūt ļoti bieži arī ne. Ko es atceros… Tas bija sen, sen… Biju mazs un dumjš, lai kaut ko saprastu…
– – – – – – – – – – – – – – –
… vai es Ediju mīlēju? Un vai es to uzzināju tikai tai dienā, kad mēs iegājām kādā mājā, kas saucās dīvainā un baismā vārdā – kapliča?
Tur melnā kastē gulēja Edijs. Brāļukam apkārt bija salikti vainagi ar lentēm, un ziedu bez sava gala. Bet mans brāļuks nemīlēja puķes. Kāpēc – es nezinu. Mugurā viņam bija no angļu auduma šūtais jaunais uzvalks. Kad viņš pirmo reizi to uzlaikoja, es biju aizgājis līdzi.
– Īvo, kā nu ir? – viņš apgriezās riņķī uz papēža.
– Lieliski, Ed, bet pie ceļiem bikses nedaudz jāiešuj.
Brāļuks pateica skroderim, un tas iešuva mazliet pie ceļiem.
Bikses iznāca kolosālas un žakete arī. Vispār man šķita, viņš varētu uzvilkt skrandas un, vienalga, izskatītos lieliski.
Un tad viņi spēlēja ērģeles, dziedāja skumjas dziesmas, kāds vīrs runāja, bet Edijs gulēja un nekustējās, un es stāvēju un skatījos.
Visi raudāja un slaucīja asaras, bet es skatījos uz Edu un kaut ko gaidīju, pats nezinu, ko, jo TĀ ar nāvi sastapos pirmo reizi mūžā. Biju gan redzējis krunkainus večukus un vecenītes, bet TĀ, Edi…
Viņš gulēja bāls, kluss un skaists. Tad mani kāda tante pastūma uz priekšu, lai aizeju pie Edija. Man rokās bija tikai sarkana alpu vijolīte, jo zināju, ka Edijs nemīl puķes. Es negribēju ņemt ne liliju, ne citu kaut kādu mēslu puķu pušķus, un tad man iespieda alpu vijolītes. Izņemot vienu, es visas izmetu atkritumu kaudzē. Jūs jau zināt, kapos ir tādas kaudzes.
Piegāju edijam un joprojām neapjēdzu, kāpēc vai visi raud. Uzliku sarkano ziediņu uz viņa sirds, jo domāju, ka brāļuks tomēr nebūs dusmīgs. Tad uzliku rokas viņa pleciem un noskūpstīju viņa pieri. Tā bija vēsa kā plaukstā tikko izkususi sniegpārsliņa…
Manas rokas atradās uz viņa pleciem, viņš taču bija tepat pie manis.
Zārkam uzcēla vāku, procesija sakustējās, es gāju kā sapnī, un galvā bija vienīgā doma: Edijs atrodas no manis dažu soļu attālumā.
Pie dzeltenu smilšu bedres kāds vīrs atkal runāja, un vīri atkal dziedāja…
Atklāja Edija seju, aizvērtiem plakstiņiem viņš paskatījās rudenīgajās debesīs un bērzu sārtajās lapās, augstajos mākoņos, kuri peldēja kopā ar kliedzošu dzērvju kāsi uz dienvidiem. Saule uzspīdēja viņa vaibstiem; tie kļuva vēl bālāki.
Vāku uzlika no jauna, četri vīri uz baltiem dvieļiem ielaida lēni un saudzīgi melno kasti bedrē, izvilka dvieļus, dobji būkšķēja smilšu saujas, iekrita ziedi, tika paņemtas lāpstas, un smiltis bira… kapā.
Un tad man salūza sirds. Salūza sirds. Un tas bija tik drausmīgi, drausmīgi, ka nodzīvo vai miljons gadu, tās sāpes nekad nevarēsi aizmirst.
Es sapratu, ka Edi, manu brāļuku, nekad vairs neredzēšu. Ka es aiziešu uz mājām, sēdēšu pie siltiem radiatoriem, klausīšos varbūt White Room, viņa mīļāko dziesmu, bet viņš nekad to vairs nedzirdēs, viņš paliks te, no kurienes mēs aiziesim, paliks viens, visu pamests, viens pats aukstumā un tumsā, vienmēr viens pats, un to es nevarēju apjēgt, ka mans brāļuks, tik labs un tik stiprs, nekad nepaņems līdzi uz futbolu, es to nevarēju saprast, nekad jokojot neuzsitīs pa kaklu un nesacīs, nu, mazo ūpīt, uz rītdienu visu esi izmācījies, nekad MANĀ MŪŽĀ, NEKAD!