— Dzejolis! Klausieties dzejoli!
Apkārt uzreiz iestājās klusums. Visi pacēla galvas un pievērsa skatienus Ziediņam.
— Dzejolis! — čukstēja knēveļi. — Tūliņ lasīs dzejoli. Ziediņš nogaidīja, līdz iestājās pilnīgs klusums. Tad izstiepa
rokas pret aizlidojošo balonu, mazliet nokāsējās, pateica vēlreiz:
— Dzejolis.
Un sāka lasīt, ko tikko bija sacerējis:
Te milzu balonu kā maisu Redz aizpeldam pa zilo gaisu. Kaut knēvelim nav putna gaitas, Viņš lidotājos tomēr skaitās. Un iespējams mums — saproties! — Ir tagad viss, ko vēlamies!
Tad* nu gan sacēlās kņada! Visi atkal sāka plaukšķināt. Knauķi novilka Ziediņu no jumta un uz rokām nesa mājup, bet knīpas plūkāja no puķēm ziedlapiņas un svieda tās Ziediņam. Todien Ziediņu sumināja tā, it kā viņš pats būtu izgudrojis gaisa balonu un aizlidojis ar to debess dzīlē. Viņa dzejoli visi iemācījās no galvas un dziedāja uz ielām.
Vēl ilgi todien drīz te, drīz tur varēja dzirdēt skanam:
Un iespējams mums — saproties! — Ir tagad viss, ko vēlamies!
Devītā nodaļa
Virs mākoņiem
Mūsu drosmīgie ceļotāji pat nemanīja, kā balons pacēlās gaisā, tik līgani tas atraisījās no zemes. Tikai pēc brītiņa viņi palūkojās pār groza malu un ieraudzīja lejā draugu pulku; rokas vēcinādami, tie māja viņiem atvadas un svieda cepures gaisā. No lejas skanēja «urā» kliedzieni,
— Uz redzēšanos! — Zinītis un viņa biedri savukārt sauca pretim.
Arī viņi māja ar cepurēm. Aizmārša sniedzās ar roku pie galvas, lai noņemtu cepuri, un tikai tad atklāja, ka cepures viņam nemaz nav.
— Paga, brālīši! — viņš iesaucās. — Apturiet balonu! Esmu cepuri aizmirsis mājās.
— Mūžīgi tu kaut ko aizmirsti! — nopukojās Rūcenis.
— Tagad vairs nevar balonu apturēt, — sacīja Zinītis. — Tas lidos, līdz gaiss tajā atdzisīs, un tikai tad nolaidīsies lejā.
— Kā — tad es bez cepures lai lidoju, vai? — apvainoti no- vaicāja Aizmārša.
— Tu taču atradi savu cepuri pagultē, — atgādināja Apalītis.
— Atrast jau atradu, bet man ar to bija karsti, un tad es to noliku uz galda un pēc tam pašā pēdējā brīdī aizmirsu uzlikt galvā.
— Tu vienmēr pašā pēdējā brīdī kaut ko aizmirsti, — norūca Rūcenis.
— Skatieties, ļautiņi, — pēkšņi iesaucās Nezinītis, — mūsu mājiņa palika lejā!
Visi sāka smieties, bet Rūcenis sacīja:
— Tu gan laikam domāji, ka arī mājiņa lidos mums līdzi?
— Atkal jau strīdaties! — iejaucas Zinītis. — Vajadzēs jūs nolaist zemē.
Rūcenis un Nezinītis nobijās un pārtrauca strīdu.
Tobrīd gaisa balons iekļuva tādā kā dūmakā vai miglā. Zeme lejā izgaisa. Apkārt klājās it kā balts aizsegs.
— Kas tas? — visi sāka klaigāt.
— No kurienes šeit gadījušies dūmi?
— Tie nav dūmi, — teica Zinītis.
— Tas ir mākonis. Mēs esam pacēlušies līdz padebešiem un pašreiz lidojam cauri mākonim.
— Nu, to nu gan tu melsies, — iebilda Nezinītis. — Mākonis ir šķidrs kā auzu ķīselis, bet šī ir sazin kas par miglu.
— Un no kā gan, pēc tavām domām, sastāv mākonis? — Zinītis jautāja. — Mākonis taču sastāv no miglas. Tā tikai iztālēm liekas, ka tas ir blīvs.
Taču Nezinītis tam nenoticēja un palika pie sava:
— Neklausieties viņā, brālīši! To visu viņš izdomā, lai parādītu, it kā šis daudz zinot, bet patiesībā nezina nekā. Tā jau nu es šim ticēšu, ka mākonis ir migla! Mākonis ir ķīselis. It kā es nebūtu ķīseli ēdis, ko domā!
Drīz vien gaisa balons pacēlās vēl augstāk, izkļuva no mākoņiem un lidoja virs tiem. Nezinītis palūkojās no groza lejup un ieraudzīja apakšā mākoņus. Tie plētās uz visām pusēm un pilnīgi aizsedza zemi.
— Ļautiņi mīļie! — Nezinītis iekliedzās. — Debesis ir apakšā! Mēs lidojam ar kājām gaisā!
— Kāpēc tad ar kājām gaisā? — visi brīnījās.
— Nu, lūk, paskatieties paši: mums zem kājām ir debesis, tātad mēs esam ar kājām gaisā.
— Mēs lidojam virs mākoņiem, — Zinītis paskaidroja. — Esam pacēlušies augstāk par mākoņiem, tāpēc mākoņi tagad nav vis virs mums, bet zem mums.
Tomēr Nezinītis arī tam neticēja. Viņš sēdēja savā vietā un ar rokām cieši turēja cepuri uz galvas. Viņam likās, ka cepure var nokrist, ja jau viņš sēž ar kājām uz augšu.
Vējš ātri dzina balonu virs mākoņiem, taču drīz vien visi pamanīja, ka balons sāk slīdēt lejup.
— Kāpēc mēs lidojam uz leju? — Knauķi kļuva bažīgi.
— Gaiss balonā sācis atdzist, — Zinītis paskaidroja.
— Tātad mēs tagad laidīsimies lejā? — vaicāja Skubiņš.
— Bet kādēļ tad mēs ņēmām līdzi maisus ar smiltīm? — teica Zinītis. — Jāizsviež no groza smiltis, un mēs atkal lidosim augšup.
Varbūtiņš aši paķēra smilšu maisu un nosvieda lejā.
— Ko tu dari? — iekliedzās Zinītis. — Vai tad drīkst sviest veselu maisu? Tas taču var uzkrist kādam uz galvas.
— Varbūt neuzkritīs, — noteica Varbūtiņš.
— «Varbūt neuzkritīs!» — Zinītis viņu pārmēdīja. — Maisu vajag atraisīt un smiltis ar bēršanu izbērt.
— Es tūliņ izbēršu, — piedāvājās Nebūtiņš.
Viņš atraisīja otru maisu un izbēra smiltis tieši grozā.