Panckariņš dzīrās viņam atņemt portretu, un abi sāka plūkties. Kņadu izdzirduši, saskrēja Zinītis, doktors Tabletiņš un pārējie knauķi.
— Ko jūs plūcaties? — tie taujā.
— Āre, — sauc Panckariņš, — izšķiriet jūs: sakiet, kas te uzzīmēts! Vai nav tiesa, tas taču neesmu es?
— Protams, tas neesi tu, — knauķi apliecināja. — īsts putnu biedēklis tur uzzīmēts.
Nezinītis teicā:
— Jūs nepazīstat tāpēc, ka te apakšā nav paraksta. Es tūliņ parakstīšu, un viss būs saprotams.
Viņš ņēma zīmuli un portretam apakšā ar drukātiem burtiem pavilka «PANCKARIŅŠ». Tad pakāra portretu pie sienas un noteica:
— Lai karājas. Visi var skatīties, nevienam nav liegts.
— Tik un tā, — sacīja Panckariņš, — kad tu noliksies gulēt, es atnākšu un šo portretu iznīcināšu.
— Bet es naktī neiešu gulēt un sargāšu, — Nezinītis atteica.
Panckariņš apvainojās un aizgāja mājās, bet Nezinītis patiešām vakarā nelikās gulēt. Kad visi bija aizmiguši, viņš ņēma krāsas un sāka visus gleznot. Apalīti viņš uzzīmēja tik resnu, ka tas pat portretā neietilpa. Skubiņu uzzīmēja ar tievām kājiņām un nez kāpēc piezīmēja tam suņa asti. Mednieku Skrotiņu attēloja jāšus uz Totiņa. Doktoram Tabletiņam deguna vietā uzzīmēja termometru. Zinītim sazin kādēļ pievilka ēzeļa ausis. Vārdu sakot, visus attēloja smieklīgā un nejēdzīgā izskatā. Pret rītu viņš visus šos portretus izkāra pie sienām un pievienoja tiem parakstus, tā ka iznāca vesela izstāde.
Pirmais pamodās doktors Tabletiņš. Viņš ieraudzīja pie sienas portretus un sāka smieties. Tie viņam tā patika, ka viņš pat uzsprauda uz deguna pensneju un ņēmās ļoti vērīgi aplūkot zīmējumus. Viņš piegāja katram klāt un ilgi smējās.
— Gudrinieks tas Nezinītis! — doktors Tabletiņš priecājās. — Savu mūžu neesmu tā smējies!
Pēdīgi viņš apstājās pie sava portreta un bargi novaicāja:
— Un kas tas tāds? Vai tiešām tas esmu es? Nē, es tas neesmu. Tas ir ļoti neizdevies portrets. Labāk ņem to nost.
— Kāpēc ņemt nost? Lai karājas, — Nezinītis atteica.
Doktors Tabletiņš apvainojās un sacīja:
— Tu, Nezinīt, acīmredzot esi slims. Tavām acīm kas nelabs piemeties. Kad tu esi redzējis, ka man deguna vietā būtu termometrs? Vajadzēs pirms gulētiešanas iedot tev rīcineļļu.
Nezinītis taisni ciest nevarēja rīcineļļu. Viņš nobijās un teica:
— Nē, nē! Nu es arī pats redzu, ka portrets nav izdevies.
Viņš noņēma no sienas Tabletiņa portretu un saplēsa.
Tūliņ pēc Tabletiņa pamodās mednieks Skrotiņš. Arī viņam
portreti patika. Tajos lūkodamies, viņš vai plīsa aiz smiekliem. Bet, kad ieraudzīja savu portretu, labā oma uzreiz bija vējā.
— Tas ir vājš portrets, — viņš sacīja. — Nemaz man nelīdzinās. Novāc to, citādi es tevi neņemšu līdzi medībās.
Vajadzēja Nezinītim arī mednieku Skrotiņu ņemt nost no sienas.
Tāpat bija ar visiem. Ikvienam patika citu portreti, bet nepatika savējais.
Pats pēdējais pamodās Tūbiņš, kas pa paradumam gulēja ilgāk par visiem. Ieraudzījis pie sienas savu portretu, viņš neganti noskaitās un teica, ka tas neesot portrets, bet nemākulīgs, nemāksliniecisks trie- pums. Tad viņš norāva portretu no sienas un atņēma Nezinītim krāsas un otiņu.
Pie sienas palika tikai Pancka- riņa portrets. Nezinītis noņēma to un devās pie sava drauga.
— Vai gribi, Panckariņ, es tev uzdāvināšu tavu portretu? Un tu par to ar mani izlīgsi, — Nezinītis piedāvājās.
Panckariņš paņēma portretu, saplēsa to sīkās skrandās un sacīja: — Lai notiek. Izlīgstam. Tikai, ja tu vēl kaut reizi mani zīmēsi, neparko mieru nelīgšu.
— Nekad vairs nezīmēšu, — Nezinītis nosolījās. — Tu, cilvēks, zīmē, zīmē, bet neviens pat paldies nepasaka, visi tikai lamā. Negribu vairs būt gleznotājs.
Ceturtā nodaļa
Kā Nezinītis sacereja pantus
Pēc tam kad no Nezinīša nebija iznācis gleznotājs, viņš nolēma kļūt par dzejnieku un sacerēt pantus. Viņam bija pazīstams dzejnieks, kas dzīvoja Pieneņu ielā. Šo dzejnieku īstajā vārdā sauca par Pudiņu, taču, kā zināms, visiem dzejniekiem patīk skaisti vārdi. Tāpēc, kad Pudiņš sāka rakstīt dzejoļus, viņš izvēlējās sev citu vārdu un sāka saukties par Ziediņu.
Reiz Nezinītis atnāca pie Ziediņa un teica:
— Paklau, Ziediņ, iemāci mani dzejot. Es arī gribu būt dzejnieks.
— Bet vai dzejnieka dāvanas tev ir? — Ziediņš novaicāja.
— Nu jā, ka ir. Es esmu ļoti apdāvināts, — Nezinītis apgalvoja.
— Tas jāpārbauda, — Ziediņš sacīja. — Vai tu zini, kas ir atskaņa?
— Atskaņa? Nē, nezinu.
— Atskaņa — tas ir, kad divi vārdi beidzas vienādi, — Ziediņš paskaidroja. — Piemēram: pīle — zīle, lietiņš — sietiņš. Saprati?
— Sapratu.
— Nu, pasaki atskaņu vārdam «nūja».
— Kafija.
— Kas tad tā par atskaņu: nūja — kafija? Nekādas atskaņas šais vārdos nav.
— Kāpēc nav? Tie taču beidzas vienādi.
— Ar to nepietiek, — Ziediņš skaidroja. — Vajag, lai šie vārdi būtu līdzīgi tā, ka iznāk saskanīgi. Paklausies jeclass="underline" nūja — dūja, peka — beka, māja — kāja.
— Sapratu, sapratu! — Nezinītis iesaucās. — Nūja — dūja, peka — beka, māja — kāja! Vai, kur pamatīgi! Ha-ha-ha!
— Nu, izdomā atskaņu vārdam «pērklis», — Ziediņš uzdeva.
— Mērklis, — Nezinītis atbildēja.
— Kas par mērkli? — Ziediņš brīnījās. — Vai tad tāds vārds ir?
— Vai tad nav?
— Protams, ka nav.