Saklausījušies šādus nostāstus, knauķi sāka sapņot par to, kā būtu, ja paši dotos ceļojumā. Daži ierosināja ceļot kājām, citi ieteica braukt pa upi laivās, bet Zinītis sacīja:
— Labāk uztaisīsim gaisa balonu un lidosim.
Šī ideja visiem ļoti iepatikās. Knēveļi vēl nekad nebija ar gaisa balonu lidojuši, un visiem knauķiem tas šķita pārlieku
interesanti. Neviens, protams, nezināja, kā gaisa baloni taisāmi, taču Zinītis teica, ka viņš visu pārdomāšot un tad paskaidrošot.
Un nu Zinītis sāka gudrot. Viņš gudroja trīs dienas un trīs naktis un izdomāja, ka balons taisāms no gumijas. Gumiju iegūt knēveļi prata. Pilsētā viņiem auga puķes, kas atgādināja gumijkokus. Ja šās puķes kātiņu iegriež, tad no tā tek sula. Šī sula pamazām sabiezē un pārvēršas par gumiju, no kuras var izgatavot bumbas un galošas.
Kad Zinītis to bija izdomājis, viņš lika knauķiem vākt gumijas sulu. Visi sāka nest kopā sulu Zinīša pagādātā lielā mucā. Arī Nezinītis devās vākt sulu un satika uz ielas savu draugu Panckariņu, kas ar divām knīpām lēkāja pār auklu.
— Paklau, Panckariņ, kādu joku mēs esam izdomājuši! — lielījās Nezinītis. — Tu, brāl, plīsīsi aiz skaudības, kad dabūsi zināt.
— Ne nu plīsīšu, nekā, — Panckariņš atbildēja. — Liela vajadzība man plīst!
— Plīsīsi, plīsīsi! — Nezinītis iegalvoja. — Tas tikai, brālīt, ir joks! Tādu tu ne sapnī neesi redzējis.
— Kas tad tas ir par joku? — Panckariņš ieinteresējās.
— Mēs uztaisīsim gaisa pūsli un dosimies ceļojumā.
Panckariņam sanāca skaudība. Arī viņam gribējās ar kaut
ko palielīties, un viņš novilka:
— Ko tu neteiksi — pūsli! Bet es toties esmu sadraudzējies ar knīpām.
— Ar kādām knīpām?
— Re, ar šim pašām, — sacīja Panckariņš un parādīja ar pirkstu uz knīpām. — Šo knīpu sauc par Mušiņu, bet to — par Podziņu.
Mušiņa un Podziņa stāvēja gabaliņu nostāk un bažīgi raudzījās uz Nezinīti.
Nezinītis caur pieri pablenza uz viņām un teica:
— Ak tad tā! Bet tu taču draudzējies ar mani!
— Es ir ar tevi draudzējos, ir ar viņām. Tas viens otru netraucē.
— Bet, manuprāt, traucē gan, — Nezinītis atcirta. — Kas draudzējas ar knīpām, tas pats ir knīpa. Sanīsties ar viņām tūliņ uz vietas!
— Kāpēc lai nīstos?
\ — Bet es saku — sanīsties! Vai arī es pats ar tevi sanīdī- šos.'
— Nu, nīsties vien! Liela lieta!
— Un sanīdīšos arī, bet tavai Mušiņai un Podziņai pamatīgi sadošu!
Nezinītis sažņaudza dūres un klupa knīpām virsū. Panckariņš stājās viņam ceļā un ievilka ar dūri pa pieri. Viņi sāka plūkties, bet Mušiņa un Podziņa nobijās un aizmuka.
— Ak tad šo knīpu dēļ tu man ar dūri pa pieri gāzīsi? — Nezinītis kliedza, tēmēdams iebelzt Panckariņam pa degunu.
— Bet kāpēc tu viņām dari pāri? — atjautāja Panckariņš, uz visām pusēm ar dūrēm vēzēdamies.
— Iedomājies tikai, kas par aizstāvi uzmeties! — atcirta Nezinītis un zvēla draugam pa čupru ar tādu sparu, ka Panckariņš pat pietupās un laida ļekas vaļā.
— Esmu ar tevi sanīdies! — Nezinītis nokliedza tam pakaļ.
— Nīsties vesels! — Panckariņš kliedza pretim. — Pats pirmais nāksi mieru līgt.
— Redzēsi, ka neiešu! Mēs lidosim ar balonu ceļojumā.
— No jumta uz bēniņiem jūs lidosiet!
— Jūs paši lidosiet no jumta uz bēniņiem! — atcirta Nezinītis un devās vākt gumijas sulu.
Kad muca bija pilna ar gumijas sulu, Zinītis to kārtīgi izmaisīja un lika Ķīlītim atnest sūkni, ar ko piesūknē autoriepas. Šim sūknim viņš pievienoja garu gumijas cauruli, caurules galu aplēja ar gumijas sulu un lika Ķīlītim lēnām sūknēt gaisu. Ķīlītis sāka sūk- nēt, un no gumijas sulas pamazām radās pūslis — gluži tāpat, kā no ziepjūdens rodas ziepju burbuļi. Zinītis visu laiku triepa šo pūsli no visām pusēm ar gumijas sulu, bet Ķīlītis nemitīgi sūknēja gaisu, tāpēc pūslis pamazām piepūtās un kļuva par lielu balonu. Nu vairs Zinītis pat nepaguva to apziest no visām pusēm. Tad viņš norīkoja arī pārējos knauķus, lai ziež. Visi naski ķērās pie darba. Visiem atradās pie balona, ko darīt, tikai Nezinītis staigāja apkārt un svilpoja. Viņš centās turēties no balona pa gabalu, lūkojās uz to iztālēm un visu laiku runāja:
— Pārsprāgs gan tas pūslis! Uf!
Taču balons nesprāga vis, bet ar katru brīdi kļuva lielāks un lielāks. Drīz tas bija piepūties tik liels, ka knauķiem nācās rāpties lazdā, kas auga sētsvidū, lai varētu apziest balonu no augšas un no sāniem.
Balonu piepušot, pagaja divas dienas, un darbs mitējas tikai tad, kad balons bija jau mājas lielumā. Tad Zinītis ar aukliņu nosēja caurulīti balona apakša, lai no ta neizplustu gaiss, un sacīja:
— Tagad nu balons lai žūst, mēs ķersimies pie cita darba.
Viņš piesēja balonu ar auklu pie lazdas, lai vējš neaizpūš,
tad sadalīja knauķus divās grupās. Vienu grupu norīkoja vākt zīda kokonus, iztīt tos un vīt zīda diegus. No šiem diegiem viņš tiem lika nomest milzīgi lielu tīklu. Otrai grupai Zinītis vēlēja no plānām bērza tāsīm nopīt lielu grozu.
Kamēr Zinītis ar saviem biedriem noņēmās ar šiem darbiem, visi Ziedu pilsētas iedzīvotāji nāca apbrīnot milzīgo balonu, kas bija piesiets pie lazdas. Ikvienam gribējās ar rokām aptaustīt balonu, bet daži pat lūkoja to pacelt.