Atrisinājis mīklu, kādā veidā Oe iekļuva bēniņos, es biju mazliet vīlies, jo visa šī lieta izrādījās pārāk vienkārša. Nicinot savu pretinieku, es nodomāju, ka šādu triku spētu izstrādāt pat kāds veiklāks pusaudzis. Bailes no neizprotamā un noslēpumainā izzuda, un to vietā uzradās visparastākais piktums. Bet pretinieka nievāšana un pietiekama nenovērtēšana bija rupja kļūda, ko es diemžēl sapratu daudz vēlāk.
Līdz nāvei pārbiedētā Sidzuko teica man, ka šajā gadījumā, kad briesmas draud ne tikai viņai, bet arī viņas vīram, viņa ir gatava upurēt savu noslēpumu un meklēt palīdzību policijā, bet es, neticot Sjundeja nodomiem un nievājot viņu, sāku Sidzuko pārliecināt, ka Sjundejs neīstenos neprātību no «Izpriecām bēniņos» un nesāks laist lejup indi, ka Oes Sjundeja slēpšanās bēniņos nemaz neliecina par viņa nodomu kādu nogalināt. Patiesībā viņš gluži kā bērns gūst prieku un baudu no tā, ka iedveš bailes Sidzuko, un meistarīgi tēlo, ka sadomājis izdarīt drausmīgu noziegumu. Galu galā viņš ir tikai rakstnieks un viņa rokas pārāk īsas, lai īstenotu tādas ieceres. Es visādi centos mierināt Sidzuko, bet ļauna nojauta neatstāja viņu, tādēļ viņas drošības labad es apsolīju griezties pie sava drauga, kuram ārkārtīgi patika dažādas noslēpumainas dēkas, ar lūgumu katru vakaru stāvēt sardzē pie pieliekamā durvīm.
Sidzuko savukārt nolēma atrast ieganstu, lai uz kādu laiku viesistabu mājas eiropeiskās daļas otrajā stāvā pārveidotu par guļamistabu. Tur griestos nav nekādu spraugu, un no turienes neviens nevarēs slepeni izsekot viņu.
Šie abi piesardzības pasākumi tika īstenoti jau nākošajā diena, bet nezvēra tumsā Oes Sjundeja — drausmīgā, dēmoniskā roka, neņemot vērā šos daļējos pasākumus, divas dienas vēlāk, deviņpadsmitā marta vēlā nakts stundā, precīzi, kā bija minēts iepriekš izteiktajā brīdinājumā, laupīja dzīvību savam pirmajam upurim. Tas bija Kojamada Rokuro.
6
Sjundeja vēstulē pēc paziņojuma par viņa nodomu nogalināt Kojamadas kungu bija teikts: «…man nekur nav jāsteidzas. Es nekad neko nedaru steigā.» Kāpēc šoreiz viņš nebija ievērojis savas tradīcijas un izdarījis noziegumu jau trešajā dienā pēc vēstules nosūtīšanas? Varbūt tas bijis sava veida taktisks gājiens — ar vēstuli tīšām maldināt Sidzuko, lai tad dotu viņai gluži negaidītu triecienu. Vēlāk man pēkšņi iešāvās prata pavisam cita doma.
Saklausījusi bēniņos pulksteņa tikšķēšanu un nolēmusi, ka tur slēpjas Sjundejs, Sidzuko raudādama bija lūgusi ļaundari saglabāt dzīvību viņas vīram, līdz ar to vēlreiz dodot Sjundejam iespēju pārliecināties par viņas neviltoto pieķeršanos vīram. Sjundeja droši vien vēl spēcīgāk būs uzliesmojusi greizsirdība, bet vienlaikus viņš nevarēja nenojaust arī viņam draudošās briesmas. Vai viņš nebūs teicis pats sev: «Lieliski! Ja jau tu tik karsti mīli savu laulāto draugu, tad man vairs nav ko ilgāk gaidīt un es pēc iespējas ātrāk novākšu viņu pie malas.»
Un tomēr Kojamadas Rokuro bojāejas apstākļi likās ļoti dīvaini.
Tiklīdz Sidzuko paziņoja man par vīra nāvi, es tajā pašā vakarā ierados pie viņas un lūdzu pēc iespējas sīkāk izstāstīt visu, kas bija noticis tajā liktenīgajā dienā. Izrādījās, ka Kojamadas kunga uzvedībā nekādas pārmaiņas nebija manītas. Atgriezies mājās no darba mazliet agrāk nekā parasti, paēdis vakariņas un devies pari upei uz Koumi paspēlēt ar draugu japāņu dambreti «Go». Vakars bijis silts, tādēļ viņš nav uzvilcis mēteli, bet izgājis no mājām, ģerbies viegli oderētā tērpā «avase» un uzmetis tam virsū tikai biezāku apmetni «haftri». Nesteidzīgiem soļiem viņš aizgājis uz upes pusi. Pulkstenis bijis ap septiņiem vakarā.
Drauga māja neesot tālu, tādēļ Kojamadas kungs allaž gājis uz turieni kājām pāri aizsprostam, palicis pie drauga līdz pusnaktij un tāpat kājām atkal atgriezies no turienes. Bet šoreiz bija zināms tikai tas, ka viņš izgājis no mājas, vairāk nekas nebija skaidrs.
Sidzuko nogaidījusi visu nakti, bet vīrs tā arī nav pārnācis. Iepriekšējā vakarā saņemot draudu vēstuli no Oes Sjundeja, viņa ļoti uztraukusies. Tik tikko sagaidījusi rītausmu, viņa sākusi zvanīt visiem vīra paziņām, bet pie tiem, kuriem nav telefona, sūtījusi kalpones, bet izrādījies, ka liktenīgajā vakarā Kojamadas kungs ne pie viena paziņas nav iegriezies. Sidzuko, protams, zvanījusi arī man, taču tajā laikā es biju izgājis, tādēļ par notikušo uzzināju tikai pievakarē.
Kad Kojamadas kungs, darba dienai sākoties, nav parādījies arī savā uzņēmumā, kantoristi uzsākuši meklēšanu, bet bez panākumiem. Tikai ap pusdienas laiku Sidzuko pa telefonu piezvanījuši no Kisagatas policijas iecirkņa un paziņojuši par Kojamadas kunga visai dīvaino nāvi.
Ja paiet nelielu gabaliņu uz ziemeļiem no tramvaja pieturas pie Kaminari vārtiem, netālu no Adzumas tilta, un nokāpj no uzbēruma, tūdaļ duras acīs piestātne, kur pietur pasažieru kuģītis, kas uztur satiksmi starp Adzumas un Lielo Sendzjū tiltu. Kuģītis ir Sumidas upes savdabīgs retums, kas saglabājies vēl no tā saucamajiem «viena graša tvaikoņu» laikiem. Es reti izmantoju šo satiksmes līdzekli, bet, ja man jātiek uz Gemmonu vai Siraliigi, es allaž braucu ar tādu tvaikonīti. Man ļoti patīk senatnīgā provinces atmosfēra, kad ielas tirgotāji sanāk uz kuģīša ar bilžu grāmatām un rotaļlietām un dzenskrūves radītā trokšņa pavadījuma kā īsti daiļrunātāji liela savu preci. Es reizēm labprāt gremdējos šajā gaisotnē.
Piestātne, kuru es nupat minēju, vairāk atgādina četrstūrainu, nestabilu plostu, uz kura braucēju vajadzībām iekārtoti soli un pat ateja.
Divdesmitā marta rītā maza Asakusas veikaliņa īpašniece, kura devusies darīšanas uz Sendzjū, jau ap astoņiem bijusi minētajā pieturā. Iegājusi atejā, viņa, nepaguvusi pat aizvērt durvis, ar skaļu kliedzienu metusies atpakaļ. Pieskrējis vecs biļešu kontrolieris, kuram viņa paskaidrojusi, ka atejas caurumā ieraudzījusi ūdeni peldošu, uz augšu pavērstu vīrieša seju. Vēlāk kontrolieris man teica, ka viņam vispirms ienācis prātā, ka tas ir kads laivinieks vai cits cilvēks, kas dzen palaidnības (vai tad mazums mūsu dienās visādu ziņkārīgu tipu, kas bāž savu degunu, kur vajag un nevajag), bet, iegājis atejā, viņš tiešām apmēram trīsdesmit centimetru attālumā no cauruma ieraudzījis vīrieša galvu. Šūpojoties viļņos, tā gan pazudusi ūdenī, gan atkal uzpeldējusi kā uzvelkama rotaļlieta, tādēļ skats večukam nelicies sevišķi šausminošs.