Sapratis, ka ūdenī peld līķis, vecais sācis skaļi saukt palīgā jauniešus, kas bija sapulcējušies piestātnē. Aicinājumam atsaucies spēcīgs zivju tirgotājs, kas kopā ar citiem puišiem mēģinājis izvilkt līķi, bet atejā tas nav izdevies, tādēļ viņi ar karti aizķēruši slīkoni no ārpuses un pievilkuši to pie krasta. Līķis bijis pilnīgi kails, tikai apakšbiksēs. Pēc izskata nelaiķim varētu dot gadu četrdesmit, un būtu galīgi aplam domāt, ka vīrietim šādā vecumā pēkšņi būtu ienākusi prātā vēlēšanās izpeldēties upē tik nepiemērotā gadalaikā.
Pēc līķa sīkākas apskates konstatēts, ka cietušā mugura sagraizīta ar nazi vai citu asu priekšmetu. Pēc visām pazīmēm nosprieduši, ka tas nav parasts slīkonis.
Šāds secinājums, ko izteicis kāds klātesošais, satraucis ļaužu pūli, bet, kad līķi sākuši vilkt ārā no ūdens, atklājies vēl kas pavisam neparasts: tiklīdz nelaiķi satvēris aiz matiem tikko uz notikuma vietu atskrējušais policists, visu acu priekšā mati atdalījušies no galvaskausa. Visi izbīlī spēji atvirzījušies, bet, kad baiļu lēkme norimusi, puiši sākuši pētīt, kāpēc līķim, kas pabijis ūdenī samēra neilgu laiku, mati tik viegli atdalās. Taču nekā mistiska viņi neatklāja. Izrādījās, ka rokās viņi tur parūku, bet nelaiķis bijis plikgalvis.
Tā traģiski aizgāja bojā Sidzuko vīrs, pazīstama tirdzniecības uzņēmuma vadošs darbinieks Kojamadas Rokuro kungs.
Tātad noziedznieks bija izģērbis nogalināto, uzlicis tam galvā parūku un iesviedis līķi upē zem tilta. Lai gan līķis tika atrasts ūdenī, nāve acīmredzot bija iestājusies agrāk, jo kreisās plaušas apvidū bija vairākas asa priekšmeta radītas brūces. Bez šiem smagajiem ievainojumiem uz nelaiķa muguras tika atrasti vēl daži ne visai dziļi iegriezumi. Laikam noziedzniekam nebija izdevies ar vienu dūrienu nogalināt savu upuri.
Policijas ārsts konstatēja, ka Kojamadas kungs noslepkavots ap pulksten vieniem naktī. Tā kā līķis bija kails un nekādas mantas tam klāt neatrada, identificēt nogalināta personību uzreiz neizdevās. Tikai ap pusdienas laiku atradās cilvēks, kas pazina nogalināto, un no policijas iecirkņa tūdaļ piezvanīja Sidzuko uz mājām.
Kad es vakarā ierados pie Sidzuko, māja jau bija pilna ar Kojamadas kunga radiem, darbabiedriem un draugiem. Sidzuko man pačukstēja, ka tikko pārradusies no policijas pārvaldes. Pavisam nomākta viņa klusi sēdēja starp radiem un uzņēmuma kalpotājiem, kas bija ieradušies izteikt līdzjūtību.
Kojamadas kunga līķis vēl atradās policijā — ja nu gadījumā vajadzētu izdarīt sekciju —, bet uz baltu drānu pārklātā paaugstinājuma mājas altāra priekšā jau bija novietota koka plāksnīte ar aizgājēja uzvārdu un vārdu, blakus dega aromātiskās upursveces un stāvēja vāzes ar ziediem.
Pēc Sidzuko un nelaiķa darbabiedru lūguma es izstāstīju visu, ko biju uzzinājis par Kojamadas kunga līķa atrašanu, un mani visu laiku mocīja kauns un nožēla, jo vēl iepriekšējā vakarā es pats biju pierunājis Sidzuko negriezties policijā.
Man pašam nebija ne mazāko šaubu, ka noziedznieks ir Oe Sjundejs. Tas varēja notikt apmēram tā: kolīdz Kojamadas kungs atvadījās no drauga, Sjundejs nekavējoties sekoja savam upurim līdz tiltam, tumsā ievilināja piestātnē, tur viņu nogalināja, bet līķi iesvieda upē. Ņemot vērā laiku, kad pastradāts noziegums, Hondas apgalvojumu, ka Sjundejs šajā stundā parasti mēdz pastaigāties Asakusas rajonā, un, galvenais, vēstuli, kurā viņš jau iepriekš ziņoja par savu nodomu nogalināt Kojamadas kungu, slepkava varēja būt tikai Oe Sjundejs un neviens cits. Par to man nebija ne mazāko šaubu.
Bet kāpēc Kojamadas kungs bija izģērbts? Kādēļ viņam galvā uzmaukta šī savādā parūka? Ja tas tiešām bija Sjundeja darbs, tad kāda velna pēc viņam bija vajadzīgas tādas nejēdzīgas izdarības? Tas man likās pilnīgi neizskaidrojams.
Nogaidījis izdevīgu brīdi, es devu Sidzuko mājienu, ka gribu aprunāties ar viņu divatā. It kā būtu gaidījusi manu aicinājumu, viņa padevīgi piecēlās un, atvainojusies klātesošiem, devās man līdzi uz blakus istabu. Tiklīdz mēs bijām palikuši vieni, viņa klusi izdvesa manu vārdu un pieplaka man pie krūtīm. Viņas acīs zem garajam skropstām iezaigojās asaras. Lielas lāses cita pēc citas ritēja pa viņas bālajiem vaigiem.
— Nezinu, kā lai izlūdzos jūsu piedošanu. Viss noticis tikai manas bezrūpības dēļ. Nebiju domājis, ka viņš tomēr uzdrošināsies. Es esmu vainīgs, esmu viens pats pie visa vainīgs…
Jūtot, ka man pašam acīs saskrējušas asaras, es satvēru raudošās Sidzuko roku un, cieši spiežot to, atkal un atkal lūdzu piedošanu.
Tas bija mans pirmais pieskāriens Sidzuko. Līdz pat šim brīdim atceros viņas trauslās, sniegbaltās rokas pirkstu siltumu un tvirtumu. Par spīti situācijas traģiskumam, no šī pieskāriena man sirdī modās dīvainas jūtas.
— Vai jūs izstāstījāt policijā par vēstulēm? — es beidzot pajautāju, kad Sidzuko bija apvaldījusi raudas.
— Nē, es nezināju, kā labāk rīkoties.
— Tātad jūs vēl nekā neesat liecinājusi?
— Nē, vispirms es gribēju apspriesties ar jums.