Es vēl arvien turēju Sidzuko roku, un viņa stāvēja, joprojām cieši piekļāvusies man.
— Jūs, protams, arī domājat, ka tas ir tā cilvēka roku darbs?
— Jā. Bet vai jūs zināt, ka tajā naktī arī notika kaut kas dīvains?
— Atkal dīvains?
— Paklausot jūsu padomam, es pārvietoju guļamistabu eiropiešu stila piebūves otrajā stāvā. Biju pārliecināta, ka tur gan viņš nevarēs mani izsekot. Bet viņš tomēr atkal glūnēja.
— Kādā veidā?
— Caur logu. — Atceroties nakts notikumus, Sidzuko, bailēs iepletusi acis, turpināja savu stāstu: — Pusnaktī es gāju gulēt, bet, tā kā vīrs vēl nebija atgriezies, sāku uztraukties. Man bija bail atrasties vienai istabā ar tik augstiem griestiem. Likās, ka no visiem kaktiem kāds glūn uz mani. Viena loga aizkars nebija nolaists līdz pašai palodzei. Neaizsegta bija palikusi diezgan plata sprauga. Tumsa, kas sabiezēja aiz logiem, tā biedeja mani, ka es neviļus sāku cieši raudzīties tajā un pēkšņi logā pamanīju cilvēka seju.
— Vai tā nebija halucinācija?
— Pēc brīža seja nozuda, bet es esmu pārliecināta, ka tas nekādā gadījumā nebija redzes māns. Vēl arvien skaidri redzu pie loga rūts pielipušas garas malu pinkas un man pievērstas acis.
— Tas bija Hirata?
— Laikam viņš. Kam vēl varētu ienākt prātā tāda doma?
Pēc šīs sarunas mēs ar Sidzuko nonācām pie galīgā secinājuma, ka Kojamadas kunga slepkava, bez šaubām, ir Oe Sjundejs, īstā vārdā Hirata Ičiro. Tad mēs nolēmām kopīgi paziņot policijai, ka noziedznieks apdraud arī Sidzuko dzīvību, un lūgt policiju ņemt viņu savā aizsardzībā.
Par izmeklētāju šajā lietā lika norīkots juridisko zinātņu kandidāts Itodzaki, kurš laimīgā kārtā izrādījās aktīvs darbonis «Neparastā meklētāju klubā», ko bija nodibinājuši detektīvžanra rakstnieki, ārsti un juristi. Kad es kopā ar Sidzuko ierados Kisagatas policijas iecirknī, kur atradās izmeklēšanas daļa, viņš sagaidīja, pieņēma un uzklausīja mūs kā sirsnīgus draugus, nevis kā cietušā piederīgos, kas atnākuši uz pratināšanu.
Varēja manīt, ka arī Itodzaki patiesi ieinteresēja un pārsteidza šī neparastā lieta. Viņš mums apsolīja darīt visu, kas viņa spēkos, lai atrastu Oei Sjundeju, deva rīkojumu nosūtīt uz Kojamadas māju slepenos, kā arī palielināt policistu skaitu šajā rajonā, tādējādi garantējot Sidzuko pilnīgu drošību. Un beidzot, kad bija noklausījies manu norādījumu, ka uz nedaudzajiem mūsu rīcībā esošajiem fotoattēliem Oe Sjundejs ļoti maz līdzinās sev, Itodzaki izsauca Hondu un palūdza viņam uzzīmēt noziedznieka vārdisku portretu.
7
Visu nākošo mēnesi policija, spēkus netaupīdama, meklēja Oei Sjundeju. Arī es iztaujāju Hondu, griezos pēc palīdzības pie laikrakstu un žurnālu līdzstrādniekiem un visiem citiem, kas vien pagadījas, lai kaut ko uzzinātu par šo cilvēku, bet viņš joprojām neatklāja sevi, un tā vien likās, ka viņa rīcībā ir vienreizēji maģiski līdzekļi.
Par to nebūtu jābrīnās, ja viņš dzīvotu viens, bet viņam taču bija sieva. Kur un kādā veidā abi tā varēja paslēpties? Varbūt taisnība izmeklētājam, ka viņi slepeni aizlaidušies uz ārzemēm?
Dīvaini likās arī tas, ka pēc Kojamadas kunga nāves Sidzuko vairs nesaņēma draudu vēstules. Vai būtu iespējams, ka Sjundejs nobijies no policijas centieniem atrast viņu un atteicies no agrākā nodoma nogalināt arī Sidzuko, un patlaban nodevies vienai vienīgai domai — kā noslēpties pēc iespējas drošāk? Nē, tāds cilvēks kā Oe Sjundejs nevarēja rīkoties līdz galam iepriekš nepārdomājis visus sīkumus. Bet tādā gadījumā tas nozīmēja, ka viņš atrodas Tokijā un, kaut kur paslēpies, gaida izdevīgu brīdi, lai izrēķinātos arī ar Sidzuko.
Kisagatas policijas iecirkņa priekšnieks pavēlēja vienam slepenajam aģentam doties uz Ueno rajona Sakuragi ielu un, kā savā laikā biju darījis es, izpētīt trīsdesmit otrā nama — Sjundeja pēdējās dzīvesvietas — apkārtni. Okšķeris, būdams īsts sava amata meistars, beidzot, kaut arī ne bez pūlēm, tomēr sameklēja transporta uzņēmumu, kas bija sagādajis Oem Sjundejam smago mašīnu mantu pārvešanai uz jauno dzīvokli (šis nelielais kantoris atradās turpat Ueno rajonā, tikai krietni tālāk no Oes bijušas dzīvesvietas), lai no tā saimnieka uzzinātu, uz kurieni Sjundejs pārbraucis.
Pēc ilgiem meklējumiem slepenais izdibināja, ka pēc Sakuragi ielas dzīvokļa Sjundejs mainījis jau vairākus dzīvokļus, katru reizi apmezdamies arvien nepievilcīgākā vietā, piemēram, Janagisimas ielā Hondzjo kvartālā un Susaki ielā Mukodzimas kvartālā. Pēdējais Sjundeja miteklis bija netīra, no visām pusēm sīku fabriciņu ieskauta baraka. Šo graustu viņš noīrējis pirms dažiem mēnešiem, bet, lai gan namsaimnieks uzskatīja telpu par apdzīvotu, tā izrādījās galīgi tukša un nekopta, un nebija iespējams pat aptuveni noteikt, kad tā pamesta.
Apkārtējo cilvēku iztaujāšana arī nedeva nekādus rezultātus. Nožēlojamā nameļa apkartnē tantiņu, kas visu redz un visu zina, sameklēt neizdevās.
Un tad atkal uzpeldēja Honda no izdevniecības «Hakubunkan». Izpētījis lietas apstākļus, viņš, ka jau visādu samudžinātu nolikumu cienītājs, ar lielu degsmi nodevās meklēšanai un, vēl labi atcerēdamies savu nozīmīgo tikšanos ar Sjundeju Asakusas parkā, tam ziedoja visu no darba brīvo laiku.
Labi iegaumējis, ka tajā dienā Sjundejs turējis rokās reklāmas lapiņas, Honda apstaigāja vairakas reklāmas aģentūras Asakusas parka apkaimē, lai noskaidrotu, vai kāda no tām nav salīgusi gados vecāku cilvēku. Hondam par nožēlu noskaidrojās, ka tajos gadījumos, kad darba sevišķi daudz, izmanto arī klaidoņus, kas mēdz klīst pa Asakusas parku. Viņi tiek salīgti tikai uz vienu dienu un apgādāti ar sevišķi uzkrītošiem tērpiem. Tādēļ Honda visur dzirdēja apmēram vienādu atbildi: «Nē, mēs nepazīstam cilvēku, kuru jūs meklējat. Acīmredzot viņš ir kads no tiem klaidoņiem.»