Tad gandrīz ik vakaru Honda devās pastaigā pa Asakusas parku, apstājoties pie katra sola koku ēnā un ielūkojoties arī katrā naktspatversmē, kur sanāca bezpajumtnieki no visas apkaimes. Uzsācis sarunas ar klaidoņiem, Honda centās uzzināt, vai viņiem nav gadījies sastapt Sjundejain līdzīgu cilvēku. Bet arī šie mēģinājumi nedeva nekādus panākumus. Sadzīt Sjundeja pēdas tā arī neizdevās.
Jasaka, ka Honda regulāri reizi nedēļā iegriezās pie manis un ziņoja par savu meklējumu rezultātiem. Reiz, smaidīdams bagātības dieva Daikoku plato smaidu, viņš man pastāstīja šādu notikumu:
— Samukavas kungs! Pēdējā laikā esmu pievērsis sevišķi lielu uzmanību balagānu izrādēm un ievēroju kādu interesantu lielu. Jums droši vien ir labi zināms, ka tagad modē ir tādas atrakcijas kā «sieviete zirneklis» vai «sieviete bez ķermeņa». Ir vēl arī «cilvēks bez galvas». Horizontāli tiek novietota garena kaste ar trim nodalījumiem, divos no tiem parasti atrodas gulošas sievietes ķermenis un kājas, bet trešais ir tukšs. Tajā vajadzētu būt sievietes galvai, bet nav redzams nekas. Kastē it kā guļ līķis ar nocirstu galvu, taču laiku pa laikam sieviete rāda dzīvības pazīmes, kustinot rokas un kājas. Nepatīkams un reizē erotisks skats. Šī panaivā trika noslēpums ir ļoti vienkāršs: nodalījumā, kurš izskatās tukšs, slīpi iemontēts parastais spogulis, kas rada ilūziju, ka aiz tā nekā nav — pilnīgs tukšums. Kāpēc es tagad to stāstu? Tādēļ, ka reiz man gadījās redzēt šādu «priekšnesumu» tukšā laukumā Gogokudzi tempļa tuvumā, un šajā laukumā var nokļūt tiešā ceļā no Edogavas tilta. Atšķirībā no citiem līdzīgiem balagānu trikiem toreiz tajā nepiedalījās sieviete, bet patukls vīrietis netīrā un nospeķotā āksta tērpā.— Honda uz brīdi apklusa, it kā novērtēdams, kadu iespaidu uz mani atstāj viņa teiktie vārdi, un, pārliecinājies, ka es klausos pietiekami uzmanīgi, turpināja stāstīt:— Ceru, ka manu domu gaita ir pilnīgi saprotama. Vai tas nav lielisks paņēmiens, lai nojauktu pēdas, bet pats augu dienu atrastos ļaužu pūļa priekšā? Nekāda riska — viņa seja nevienam nav redzama. Šāda ideja var ienākt prātā tikai tādam vilkacim kā Oe Sjundejs. Pie tam savos darbos viņš nereti izmantojis līdzīgu atrakciju aprakstus, un vispār šādi triki ir viņa sirdslieta.
— Un kas notika tālāk?—es nepacietīgi pārtraucu Hondu, jo mani sāka kaitināt viņa pārāk mierīgā nostāja pat tādā jautājumā ka Oes Sjundeja notveršana.
— Atcerējies šo priekšnesumu, es nekavējoties metos uz Edogavas tiltu. Par laimi, balagāns vēl nebija nojaukts. Samaksāju ieejas naudu un sāku vērot vīrieti, kas piedalījās šajā atrakcijā. Mani visvairāk interesēja viens jautājums — kā ieraudzīt viņa seju? Beidzot prātā iešāvās brīnišķīga doma: viņš taču vismaz reizi dienā iet uz ateju. Apbruņojies ar pacietību, es sāku gaidīt to brīdi, kad viņam ievajadzēsies turp doties. Drīz vien ne visai plašā programma bija izrādīta un skatītāji saka izklīst. Bel es pacietīgi turpināju gaidīt. Beidzot cilvēks kastē vairākas reizes sasita plaukstas.
Ļoti dīvaini, ka tieši tajā brīdī pie manis pienāca izrādes vadītājs un, paskaidrojis, ka sācies pārtraukums, palūdza iziet ārā. Mani saintriģēja «aplausi», kas pirmīt bija atskanējuši no kastes, kurā bija vīrietis. Apstaigājis balagānu no ārpuses, es atradu audeklā nelielu caurumu un, ielūkojies tajā, ieraudzīju, ka programmas vadītājs palīdz vīrietim izkļūt no kastes. Ticis brīvībā — un, protams, arī galva bija savā vietā,— vīrietis metas balagāna kaktā un saka kārtot dabiskās vajadzības. Acīmredzot plaukstu sasišana nozīmēja, ka viņš nevar vairs nociesties. Ha-ha-ha…
— Vai tu esi atnācis dzīt jokus?— es dusmīgi jautāju.
Hondas seja kļuva nopietna, un viņš teica:
— Nebūt ne. Es toreiz pārskatījos. Kārtējā neveiksme. Un tā visu laiku. Ar šo piemēru gribēju parādīt, kādas pūles no manis prasa šī meklēšana.
Protams, šoreiz itin labi varēto iztikt bez Hondas stāsta atkārtojuma, bet tas lieliski raksturo mūsu ilgstošo un nesekmīgo Oes Sjundeja meklēšanu.
Un vēl gribas pakavēties pie viena noslēpumaina priekšmeta, kurš, pēc manām domam, bija atslēga visa mīklainā notikuma atklāšanai. Tā bija parūka, ko atrada uz mirušā Kojamadas kunga galvas. Domādams, ka tā iegādāta kaut kur Asakusas rajonā, es apstaigāju visus veikaliņus, kas tirgojās ar tādām mantām, līdz beidzot sadzinu kaut kādas pēdas «Macui» bodītē Čidzukas kvartālā. Tur es atradu parūku, ļoti līdzīgu tai, kada bija nelaiķim. Veikaliņa īpašnieks paskaidroja, ka tieši tādu viņš pārdevis kādam pastāvīgam pircējam, taču ne Oem Sjundejam, ka es biju domājis, bet gan pašam Kojamadam Rokuro.
Pēc veikalnieka apraksta, pircējs tiešām bijis Kojamadas kungs. Vēl vairāk, pasūtot parūku, viņš atklāti nosaucis savu uzvārdu un, kad pasūtījums bijis gatavs (tieši pērnā gada nogalē), pats ieradies to saņemt. Veikaliņa īpašnieks apgalvoja, ka Kojamadas kungs iegādājies parūku savām vajadzībām, lai slēptu plikgalvību. Bet kādēļ viņa sieva Sidzuko nekad nebija redzējusi viņu parūkā? Es ilgi domāju par šo mīklu, bet man tā arī neizdevās to atminēt.
Manas attiecības ar Sidzuko, tagad jau atraitni, pēc Kojamadas kunga nāves pamazām kļuva arvien draudzīgākas. Tā es no padomdevēja drīz pārvērtos par šīs sievietes aizbildni. Pat nelaiķa Kojamadas kunga piederīgie, zinādami, cik daudz uzmanības, sākot jau ar bēniņu izpēti, esmu veltījis Sidzuko, neuzdrīkstējās mani ignorēt. Arī izmeklētājs Itodzaki, būdams visai apmierināts, ka esmu ar Sidzuko draudzīgās attiecībās, lūdza mani laiku pa laikam apmeklet viņu un visnotaļ sniegt atbalstu. Tādējādi es varēju pilnīgi atklāti ierasties Sidzuko mājā.