Jau agrāk tiku teicis, ka Sidzuko pēc mūsu pirmās tikšanās izradīja pret mani, kā viņai tīkamu grāmatu autoru, lielu sirsnību, bet tagad, kad mūs vienoja tik sarežģīti apstākļi, viņa saskatīja manī vienīgo atspaidu. Ja, mūsu attiecībās nebija nekā pretdabiska.
Tiekoties ar Sidzuko, es pieķēru sevi pie domas, ka izturos pret viņu pavisam citādi nekā pirms viņas vīra nāves. Agrāk viņa man likās gluži nepieejama, bet tagad kaisme, kura slēpās zem viņas koši baltās adas, viņas auguma skaistums, kas reize bija gan netverams, gan nepārprotami jūtams, pēkšņi ieguva pilnīgi saprotamu, reālu jēgu. Mana vēlme kļuva nevaldāma pēc tā brīža, kad es nejauši ieraudzīju Sidzuko istabā nelielu, ārzemēs darinātu jājampātagu.
Es bez kāda īpaša nolūka pajautaju:
— Jūsu vīram patika jāšana?
Sidzuko nobāla, tad spēji nosarka. Viņa klusi atbildēja:
— Nē.
Savas aplamības dēļ es pēkšņi biju atklājis uz Sidzuko muguras redzamo savādo rētu noslēpumu. Es atcerējos, ka šīs rētas laika gaitā bija mainījušās, un toreiz tas mani ļoti mulsināja. Tātad Sidzuko vīrs, šis pēc izskata labsirdīgais plikgalvis, bijis pretīgs un nežēlīgs sadists!
Pēc Kojamadas kunga nāves šīs sarkanās rētas uz Sidzuko miesas mēneša laikā bija pilnīgi izzudušas. Tiklīdz es salīdzināju savus vērojumus, man vairs nevajadzēja prasīt Sidzuko paskaidrojumus, lai saprastu, ka mani minējumi nevar būt kļūdaini.
Bet kādēļ arī pēc šā atklājuma mana iekāre nenorima? Var būt, ka arī man — kauns atzīties — piemita tikpat netikumīga tieksme kā nelaiķim Kojamadas kungam?
8
Divdesmitajā aprīlī, Kojamadas kunga piemiņas dienā, Sidzuko apmeklēja budistu templi, bet vakarā sasauca nelaiķa vīra radus un draugus, lai pēc budistu tradīcijas piedalītos kopējā aizlūgšanā un mielastā. Arī es saņēmu ielūgumu. Tajā vakarā atgadījās divi notikumi (kaut gan no pirmā acu uzmetiena tie nelikās savā starpā saistīti, vēlāk noskaidrojas, ka tos tomēr vienojusi kāda liktenīga saite), kas deva man tādu triecienu, kuru es laikam neaizmirsīšu visu mūžu.
Mēs ar Sidzuko iegājām tumšā gaitenī. Pēc viesu aiziešanas es mazliet biju aizkavējies, lai apspriestu dažus jautājumus par Sjundeja meklēšanu. Ap vienpadsmitiem es atvadījos, jo ilgāka palikšana varētu izraisīt kalpoņu neizpratni. Devos uz taksometru, ko Sidzuko bija izsaukusi. Viņa pavadīja mani līdz ārdurvīm. Tā mēs divatā nonācām minētajā gaitenī. Logi dārza pusē bija atvērti. Tiklīdz mēs tuvojāmies pirmajam no tiem, Sidzuko iekliedzās un abām rokām apkampa mani.
— Kas noticis? Ko jūs ieraudzījāt?
Atbildes vietā viņa ar vienu roku vēl ciešāk apskāva mani, bet ar otru rādīja uz logu.
Atcerējies Sjundeju, es mirkli sastingu bailēs, bet tūdaļ atjēdzos. Dārza tumsā starp šalcošiem kokiem cilpoja balts suns.
— Tas taču ir suns! Suns! Veltīgi uztraucāties,— es mierināju viņu, maigi uzlicis roku viņai uz pleca. Un, lai gan vairs nebija nekāda iemesla bīties, Sidzuko vēl arvien kļāvās man klāt. Viņas auguma siltums apņēma mani. Pilnīgi negaidot es cieši ieskāvu viņu savās rokās un piekļāvos manas Monas Lizas lūpām.
Nezinu, vai tā bija mana laime vai posts, jo Sidzuko ne vien necentās izvairīties, bet tieši otrādi — ar savādi kautrīgu spēku piekļāva mani sev klāt.
Ja tas nenotiktu viņas vīra piemiņas dienā, mēs varbūt nejustos tik dziļi vainīgi. Tajā vakarā mēs vairs neteicām ne vārda un pat neuzdrošinājāmies ieskatīties viens otram acīs.
Automašīna sāka braukt, bet manas domas vēl arvien kavējās pie Sidzuko. Manas lūpas joprojām juta viņas karsto pieskārienu, bet manas krūtis, kurās strauji pukstēja sirds, glabāja viņas auguma kvēli.
Mani plosīja pretrunīgas jūtas. Te man gribējās lekt gaisā aiz prieka, te mani urdīja mokoši sirdsapziņas pārmetumi. Raudzījos laukā pa mašīnas logu, bet nekā neredzēju.
Lai cik tas liktos savādi pašreizējos apstākļos, bet man jau no sākuma nedeva mieru sajūta, ka taksometrā visu laiku manu acu priekšā rēgojas kāda labi pazīstama sīka mantiņa. Iegrimis domās par Sidzuko, es raudzījos uz priekšu, bet kaut kas man nepārtraukti ņirbēja acīs. «Kādēļ es visu laiku blenžu vienā punktā?» galvā pazibēja miglains jautājums, un atbilde drīz vien radās pati no sevis.
Šoferim — plecīgam, sakumpušam vīrietim novalkātā zilā mētelī — rokās, kuras turēja automašīnas stūri, bija uzvilkti dārgi, eleganti cimdi, kas nemaz nepiedienēja valkātāja izskatam.
Es nevarēju nepamanīt, ka tie bija pavisam nepiemēroti aprīļa laika apstākļiem. Bet visvairāk mani pārsteidza izrotātā poga. Lūk, kā! Tas apaļais, metāliskais sīkumiņš, kuru es atradu Kojamadas kunga mājas bēniņos un uzskatīju par pogu, tiešām ir cimda poga.
Saruna ar izmeklētāju Itodzaki es, protams, minēju atrasto metāla pogu, bet, tā kā, pirmkārt, man tās nebija līdz un, otrkārt, noziedznieka persona jau bija identificēta, mēs nepievērsām uzmanību tik niecīgam pierādījumam. Domāju, ka tā mantiņa tā arī visu laiku mierīgi nogulētu mana ziemas uzvalka vestes kabatā.
Man pat prātā nenāca, ka šāds metāla izstrādājums varētu būt cimda poga. Bet, ja tā labi padomā, tad jāsecina, ka noziedznieks, lai neatstātu pirkstu nospiedumus, strādājis cimdos un nebija pamanījis, ka poga notrūkusi.
Un tad sekoja vēl viens pārsteigums. Šofera kreisās rokas cimdam spiedpoga bija norauta, rēgojās tikai metāla pamatnīte. Kāpēc? Un ja nu bēniņos atrastā spiedpoga ir tieši no šī cimda? Tādā gadījumā…
— Paklausies,— es nepacietīgi uzmācos šoferim.— Parādi man, lūdzu, savus cimdus!
Neslēpdams, ka šāds negaidīts lūgums ir viņu samulsinājis, šoferis tomēr samazināja ātrumu un bez iebildumiem pasniedza man abus cimdus.
Kā jau varēja gaidīt, pogā bija iegravēti man labi pazīstamie burti B.K.BROS.CO. Manam izbrīnam nu pievienojās vēl pēkšņas bailes.