Atdevis man cimdus, šoferis turpināja mierīgi vadīt mašīnu, ne reizi neatskatīdamies. Es cieši aplūkoju viņa drukno stāvu, un man prātā iešāvās ārprātīga doma. Nenovērsdams acis no šofera sejas, kas atstarojās mašīnas spogulīti, es skaidrā balsī pateicu divus vārdus: «Oe Sjundejs.» No manas puses tā bija īsta muļķība. Šofera sejas izteiksme ne par matu neizmainījās. Pats galvenais, Oe Sjundejs nekad nerīkotos Lipēna garā.
Kad taksometrs apstājās pie manas mājas, es samaksāju šoferim vairāk par prasīto un uzdevu vēl dažus jautājumus:
— Vai tu neatceries, kad šim cimdam notrūka spiedpoga?
— Tās nebija jau pašā sākumā, — vadītājs neizpratnē atbildēja.— Šie cimdi nav mans pirkums. Saņēmu tos no nelaiķa Kojamadas kunga. Viņš laikam nevēlējās tos valkāt bez spiedpogas. Bet, tā kā tie bija pavisam jauni, atdeva man.
— Kojamadas kungs?—es pret savu gribu gandrīz iekliedzos. — Tas pats, kura mājā es tikko biju?
— Jā, tas pats. Es bieži vedu viņu no darba uz mājām. Viņš allaž bija ļoti laipns pret mani.
— Cik ilgi tu valkā šos cimdus?
— Dabūju ziemā, bet taupīju. Ļoti vērtīga manta. Bet vecie pavisam saplīsa. Tādēļ šodien pirmo reizi uzvilku šos jaunos. Bez cimdiem kaut ka nelādzīgi — stūre slīd āra no rokam, bet kāpēc jūs mani tā iztaujājat?
— Klausies, vai tu nebūtu ar mieru pārdot man šos cimdus?
Galu galā par pienācīgu samaksu tie nokļuva manā īpašumā.
Ienācis istabā, es tūdaļ sameklēju bēniņos atrasto spiedpogu un pārliecinājos, ka tā precīzi atbilst tās palikušajai daļai pie cimda.
Kāda dīvaina sagadīšanās! Oe Sjundejs un Kojamada Rokuro valkājuši vienādus cimdus. Vai kads varēja to iedomāties?
Pēc dažām dienām es aiznesu šos cimdus Gindzā uz veikalu «Idzuīnija», kas bija labākais importa preču veikals visā pilsētā. Aplūkojis cimdus, prečzinis paziņoja, ka Japānā šādi nemēdzot šūt. Acīmredzot cimdi darināti Anglijā, jo, cik zināms, Japānā nav firmas R.K.BROS.CO filiāles. Salīdzinājis prečziņa teikto ar faktu, ka Kojamadas kungs līdz aizpagājušā gada septembrim bijis ārzemēs, es izdarīju secinājumu, ka cimdu īpašnieks bijis viņš un tātad arī norautā spiedpoga piederējusi viņam. Bet kādā veidā Oes Sjundeja rokās bija nonākuši cimdi, kurus Japānā iegādāties nav iespējams, turklāt gluži tādi kā Kojamadas kungam?
— Kas tad galu galā sanāk?— es prātoju, ar elkoņiem atspiedies pret galdu un rokām aptvēris galvu — Sanāk… sanāk… — es nemitīgi atkārtoju, cenzdamies sakopot visas spriešanas spējas un galu galā atrast atbildi uz šo jautājumu.
Man radās interesanta doma. Garā, šaurā iela, kurā Kojamadas kungs uzbūvējis sev māju, stiepjas gar Sumidas upi, tātad šī māja atrodas pašā upes krastā. Tas ir neapšaubāms fakts, jo es daudzreiz caur eiropiešu stila piebūves logiem tīksminājos par skatu uz upi, bet tagad šim faktam, it kā no jauna apzinātam, radās pavisam jauna nozīme.
Acu priekšā pēkšņi uzpeldēja milzīgs U burts. Šī burta augšējā kreisajā malā atrodas Kojamadas kunga māja, bet augšējā labajā malā — viņa drauga māja, kur viņš gāja spēlēt «Go». U viszemākajā daļā atrodas Adzumas tilts. Līdz šim mēs domājām, ka tajā vakarā Kojamadas kungs bija izgājis no U labējās puses un nogājis līdz U zemākajam punktam, kur viņu nogalināja Oe Sjundejs. Bet mēs bijām aizmirsuši upes tecējumu. Jāņem vērā, ka tās straume plūst no U augšpuses uz leju. Tātad pilnīgi pamatota būtu doma, ka līķis atrasts ne tajā vietā, kur pastrādāts noziegums, bet aizskalots līdz piestātnei blakus Adzumas tiltam.
Tātad līķi aizskalojusi upes straume. Līķi aizskalojusi upes straume… Bet kur tad notikusi slepkavība? Es jutu, ka arvien dziļāk un dziļāk grimstu visneticamāko pieņēmumu muklājā.
Vairākus vakarus es veltīju vienīgi šīs lietas faktu salīdzināšanai. Aizrāvies ar savām versijām, gandrīz biju aizmirsis Sidzuko esamību— lai cik tas dīvaini, pat viņas burvības spēks nespēja izkliedēt manas šaubas.
Šajā laikā es tikai divas reizes apmeklēju Sidzuko un arī vienīgi tādēļ, lai kaut ko noskaidrotu vai precizētu. Ikreiz, pabeidzis sarunu, es tūdaļ atvadījos no viņas un steidzos mājup. Mana uzvešanās laikam radīja viņā neizpratni, un, kad viņa pavadīja mani līdz durvīm, viņas seja atspoguļojās neviltotas skumjas.
9
Pēc piecu dienu pārdomām es nonācu pie pārsteidzoša slēdziena. Lai turpmāk neatkārtotos, es citēšu daļu no sava rakstiskā paskaidrojuma, kuru toreiz iesniedzu izmeklētājam Itodzaki. Nonākt pie tāda secinājuma ir spējīgs tikai detektīvromānu autors ar bezgalīgām fantāzijas spējām. Ka manā slēdzienā viens apstāklis izrādīsies sevišķi būtisks, es sapratu krietni vēlāk.
Lūk, ko es toreiz uzrakstīju:
«…tiklīdz es secināju, ka Sidzuko istabas bēniņos atrastā spiedpoga notrūkusi Kojamadas kunga cimdam, es pievērsu uzmanību veselai virknei dažādu apstakļu, kas mani nepārtraukti urdīja. Vispirms man ienaca prātā parūka, kas tika atrasta nogalinātajam Kojamadas kungam galvā. Es atcerējos, ka šo parūku viņš bija pasūtījis pats personiski (iemeslu, kāpēc mani nepārsteidza tas, ka līķis bija gandrīz kails, es izklāstīšu vēlāk), un ņēmu arī vērā, ka pēc Kojamadas kunga nāves pēkšņi vairs nepienāca Hiratas Ičiro draudu vēslules, un, beidzot, nepalaidu garām arī to, ka Kojamadas kungs bija klaji izradījis savas sadistiskās tieksmes, kas tā nesaskanēja ar viņa garīgo dzīvi (bet patiesībā daudzkārt mēdz būt tieši tā). Šie un daudzi citi apstākļi, kas pirmā acu uzmetienā varēja likties nejaušību virkne, pamazām sāka veidot stingri loģisku uzbūvi.