Lai pārliecinātos, ka manas hipotēzes ir pareizas, es saku meklēt tām pierādījumus. Vispirms devos uz Kojamadas kunga māju un ar atraitnes atļauju aplūkoju nelaiķa kabinetu. Jo nekas cits nespēj tik precīzi pastāstīt par cilvēka raksturu un noslēpumiem kā viņa kabinets. Neievērojot Kojamadas kundzes zināmu nepatiku, es gandrīz pusi dienas noņēmos viņas nelaiķa vīra kabinetā, rūpīgi iepazīstoties ar visu, kas bija novietots grāmatu skapjos un galda atvilktnēs. Kādā grāmatu skapī es ieraudzīju nodalījumu, kam priekšā bija smaga piekaramā atslēga. Palūdzis slēdzeni, es uzzināju, ka nelaiķis nēsājis to piespraustu pie pulksteņa ķēdes un nekad nešķīries no tas. Tā tas bijis arī nāves dienā. Kojamadas kungs toreiz, izejot no mājām, aizbāzis pulksteni ar atslēgu aiz tērpa jostas.
Neredzēdams citu iespēju, es pierunāju Kojamadas kundzi, lai atļauj man uzlauzt skapja durtiņas.
Skapī es atradu Kojamadas kunga vairāku gadu dienasgrāmatas, maisiņos sabāztus dokumentus, vēstuļu saini, grāmatas un vēl daudz citu mantu. Sīki apskatījis visu, es atlasīju no tām trīs, kas, manuprāt, bija tieši saistītas ar izmeklējamo lietu. Vispirms Kojamadas kunga dienasgrāmatu, ko viņš bija rakstījis tajā gadā, kad apprecējās ar Sidzuko. Trīs dienas pirms kāzām dienasgrāmatas malā ar sarkanu tinti bija pierakstīta šāda ievērības cienīga piezīme: «…uzzināju par Sidzuko attiecībām ar jaunu cilvēku Hiratu Ičiro. Pēc kāda laika Sidzuko sākusi ienīst viņu un pret visiem viņa neatlaidīgajiem tīkojumiem izturējusies noraidoši. Pēc tēva bankrota viņai izdevies pazust no pielūdzēja redzes loka. Lieliski! Viņas pagātnes izmeklēšanu beidzu.»
Tātad jau pirms kāzām Kojamadas kungam kaut kādā veidā bija izdevies atklāt savas sievas noslēpumu. Bet viņš nekad nebija bildis par to neviena vārda.
Mans otrs atradums bija Oes Sjundeja stāstu krājums «Izpriecas bēniņos». Vai tas, ka šāda grāmata glabājusies lieluzņēmēja kabinetā neliekas ievērības cienīgs fakts? Es neticēju savām acīm, kamēr Sidzuko kundze nepaskaidroja, ka viņas vīrs bijis aizrautīgs grāmatu mīļotājs. Grāmatas titullapā bija ievietots Oes Sjundeja fotoattēls, bet pēdējā lappusē uzrādīts arī autora īstais vārds — Hirata Ičiro. Domāju, ka jāpievērš uzmanība arī šim apstāklim.
Un, treškārt, Kojamadas kunga mantās es atradu izdevniecības «Hakubunkan» žurnāla «Sinseinen» divpadsmito burtnīcu. Tajā nav publicēti Sjundeja darbi, toties prettitulā dabiskā lielumā reproducēta gandrīz puse lapas no viņa manuskripta ar paskaidrojumu: «Oes Sjundeja kunga rokraksts».
Aplūkojis šo reprodukciju pret gaismu, ieraudzīju krīta papīrā ieskrambājumus, kādi paliek, ja pār lapu velk ar asu nagu. Nevarēja būt šaubu, ka kāds, uzlicis virsū plāna papīra lapiņu, vairākkārt apvilcis Sjundeja rakstītās rindiņas ar labi noasinātu zīmuli. Mani pārņēma bailes, jo cits pēc cita apstiprinājās mani fantastiskākie minējumi.
Tajā pašā dienā es palūdzu Kojamadas kundzi parādīt man cimdus, kurus viņas vīrs bija atvedis no ārzemēm. Meklēšana ieilga, bet galu galā viņa atnāca, turot rokās tādus pašus cimdus, kādus es biju atpircis no taksometra šofera. Sniedzot man šos cimdus, viņa mulsi piebilda, ka jābūt vēl vienam pārim, bet tas nav atrodams.
Visus šos lietiskos pierādījumus — dienasgrāmatu, stāstu krājumu, žurnālu, cimdus, kā arī bēniņos atrasto spiedpogu — es varu uzrādīt jebkurā laikā pēc Jūsu pieprasījuma.
Bez jau minētajiem manā rīcībā ir vēl daži citi ne mazāk interesanti pierādījumi, pie kuriem es pakavēšos mazliet vēlāk. Bet pietiek jau ar šiem, lai secinātu, ka Kojamada Rokuro bijis šausmīgs cilvēks, kas, slēpjoties zem labsirdīga, uzticīga laulātā drauga maskas, perinājis drausmīgi ļaunprātīgus nodomus. Tāpēc neviļus rodas jautājums: vai mēs neesam pārāk aizrāvušies ar Oes Sjundeja personību? Vai nav tā, ka, pazīstot viņa cietsirdīgos sacerējumus un savādo dzīves veidu, kas tālu pārsniedz mums pieņemamās robežas, mēs esam atļāvušies izdarīt vienu vienīgu secinājumu — neviens cits nav spējīgs pastrādāt šādu noziegumu, vienīgi Oe Sjundejs!
Bet kā tādā gadījumā izskaidrojama viņa nozušana? Tā ir pavisam nesaprotama, ja pieņemam, ka noziedznieks ir tieši viņš. Varbūt mums nekādi neizdodas sadzīt viņa pēdas tieši tādēļ, ka viņš nav vainīgs? Pilnīgi iespējams, ka viņa nozušanu sekmējusi viņam piemītošā cilvēku ienīšana, un, jo slavenāks viņš kļuva, jo spēcīgāk viņā uzliesmoja šī savādā slimība. Nav peļama Jūsu doma, ka viņš ir aizbēdzis uz ārzemēm. Kāpēc gan viņš tagad nevarētu apmesties kādā Šanhajas nomalē un, pārvērties par ķīnieti, sūkt ūdenspīpi? Ja uzskatām, ka noziedznieks tiešām ir Oe Sjundejs, kā tādā gadījumā var izskaidrot viņa rīcību pēc Kojamadas kunga noslepkavošanas? Tad jāsecina, ka cilvēks, kas ilgus gadus rūpīgi un mērķtiecīgi kalis atriebības plānu un nogalinājis Kojamadas kungu, proti, neizpildījis pašu galveno uzdevumu, pēkšņi ne no šā, ne no tā nodod aizmirstībai sākotnējo mērķi, visu pamet un pazūd. Katram, kas ir lasījis viņa sacerējumus un iepazinies ar viņa dzīves veidu, šāda rīcība liksies nedabiska un bezjēdzīga. Ir vēl viens neizskaidrojams fakts. Kā Sjundejs varēja pazaudēt bēniņos spiedpogu no cimda, kas piederējis Kojamadas kungam? Ņemot vērā to, ka šādus ārzemju cimdus Japānā nepārdod, un arī to, ka vienam no cimdiem, kurus Kojamadas kungs uzdāvinājis šoferim, bija notrūkusi spiedpoga, būtu galīgi aplam domāt, ka bēniņos slēpies nevis Kojamadas kungs, bet gan Oe Sjundejs. (Te atkal var rasties jautājums, kāpēc Kojamadas kungs tik vieglprātīgi atdevis šoferim šo svarīgo pierādījumu. Bet no juridiskā viedokļa viņš taču nav pieļāvis nekā tāda, kas būtu pretrunā ar likumu. Uzkavēšanās bēniņos viņam varēja būt tikai dīvaina izklaidēšanās. Tādēļ nozaudētā poga, pat ja tā arī notrūkusi bēniņos, viņam neko nenozīmēja. Viņš nejutās kā noziedznieks, un viņam nebija vajadzības uztraukties un sev jautāt: «Kad es pazaudēju šo spiedpogu? Vai tā nav notrūkusi bēniņos? Vai tā nevar būt pret mani vērsts pierādījums?»)