Man ir arī vēl citi pierādījumi Sjundeja nevainībai. Kojamadas kungs glabāja cieši noslēgtajā skapī dienasgrāmatu, Oes stāstu krājumu un žurnālu, par kuriem jau esmu agrāk minējis, bet vienīgo slēdzeni viņš allaž nēsāja sev līdzi, kas ne tikai ļauj mums turēt aizdomās Kojamadas kungu, bet pilnīgi izslēdz versiju, ka Oe Sjundejs būtu varējis slepus nolikt šīs mantas skapī, lai kompromitētu Kojamadas kungu. Tik tiešam — viņš ne tikai nespēja viltot ierakstu dienasgrāmatā, bet nespēja tikt klāt arī pašam skapim.
No visa iepriekš minētā var izdarīt vienu vienīgu secinājumu: Oe Sjundejs, saukts arī Hirata Ičiro, kuru mēs tik vieglprātīgi uzskatījām par noziedznieku, nekādi nav saistīts ar Kojamadas kunga noslepkavošanu. Mūs maldinājis nelaiķa viltīgais izskats. Mums bija grūti iedomāties, ka šis pēc izskata ļoti cienīgais cilvēks varēja būt tik ļaunprātīgs un divkosīgs, ka šis tik sirsnīgais un uzticīgais vīrs, ieiedams savā guļamistabā, tūdaļ nometa pieklājības masku un pārvērtās ļaunā dēmonā, kas ar importa pletni vico savu sievu. Gadījumi, kad vienā cilvēkā iemājo godīgs vīrs un viltīgs dēmons, nemaz nav tik reti. Laikam var teikt tā: jo vairāk kādā cilvēkā ir maiguma un labsirdības, jo vieglāk viņš spēj kļūt par sātana mācekli.
Atļaujiet man tagad izklāstīt savu viedokli par šo lietu.
Pirms četriem gadiem uzņēmuma uzdevumā Kojamadas Rokuro kungs devās braucienā uz Eiropu. Divu gadu laikā viņš uzturējies gan Londonā, gan vairākās citās pilsētās. Tur laikam visā krāšņuma arī uzplauka viņa netiklās tieksmes (no viņa darbabiedriem man izdevās šo to uzzināt par viņa dēkām Londonā). Pēc Kojamadas kunga atgriešanās aizpagājušā gada septembrī viņa ļaunprātīgās tieksmes uzliesmojušas vēl spēcīgāk, un par upuri tām kļuvusi Sidzuko, kas tik pašaizliedzīgi mīlēja savu laulāto draugu.
Šādas neapslāpētas tieksmes ir bīstamas ne vien tādēļ, ka vēlāk no tām nevar atbrīvoties visu mūžu, kā, piemēram, no morfija lietošanas, bet arī tādēļ, ka pēc kāda laika tās kļūst par progresējošu slimību. Cilvēks sāk meklēt jaunus, arvien asākus kairinājumus. Šodien viņu vairs neapmierina vakardienas līdzekļi, bet rīt jau nederēs tas, kas likās vērtīgs šodien. Nav grūti iedomāties, ka pienāca diena, kad Kojamadas kungs, sitot Sidzuko, vairs nejuta apmierinājumu. Tad viņš metās meklēt jaunus uzbudinājuma veidus. Tieši tajā laikā viņš kaut kur būs padzirdējis par Oes Sjundeja stāstu «Izpriecas bēniņos» un, uzzinājis par šā darba neparasto saturu, nolēmis katrā ziņa to izlasīt. Grāmatā viņš atrada labu paziņu — slimnieku ar tādu pašu kaiti kā viņam. Cik mīļš viņam kļuvis Sjundeja stāstu krājums, mēs varam spriest pēc tā, ko viņš no šā darba pārmantojis. Stāstā Sjundejs nepārtraukti cenšas pārliecināt lasītāju, ka pasaulē ir arī tāda bauda, kuru var gūt, slepus novērojot cilvēku — it sevišķi, ja šis cilvēks ir sieviete, kas iedomājas esam vienatnē pati ar sevi. Nav grūti saprast, ka šāds atklājums pilnīgi atbilda Kojamadas kunga tieksmēm. Tāpat kā Sjundeja stāsta varonis, viņš pārvērtās par «cilvēku bēniņos» un no turienes slepeni vēroja savu sievu.
Kojamadas mājā vārti atrodas krietni tālu no priekštelpas durvīm, tādēļ saimnieks, iegājis pagalmā, nevienam nemanot, bez lielām pūlēm varēja ielavīties pieliekamajā un no turienes uzrāpties bēniņos tieši virs sievas istabas. Es iedrošinos apgalvot pat to, ka tajā laikā, kad Kojamadas kungs it kā spēlējis ar draugu «Go», viņš patiesībā slēpies bēniņos.
Vai nav dabiski, ka, ieraudzījis stāstu krājuma «Izpriecas bēniņos» pēdējā lappusē autora īsto vārdu, Kojamadas kungs sāka domāt, vai tik Oe Sjundejs un Hirata Ičiro, kas kādreiz bijis Sidzuko mīļākais un droši vien turējis uz viņu ļaunu prātu, nav viens un tas pats cilvēks? Tad Kojamadas kungs sāka vākt visus rakstus par Sjundeju, uzklausīja ar šo vārdu saistītās baumas un tenkas un, beigu beigās pārliecinājies par viņa agrākajām attiecībām ar Sidzuko, uzzināja arī to, ka Sjundejs ikdienas dzīvē slimīgi vairījies no cilvēkiem un pēdējā laikā pat pārstājis rakstīt un kaut kur bez vēsts pazudis. Tātad grāmatā «Izpriecas bēniņos» Kojamadas kungs vienlaicīgi sastapa gan savu labu paziņu ar tiem pašiem netikumiem, kādus bija piesavinājies pats, gan savas sievas bijušo mīļāko, pret kuru viņš, protams, izjuta greizsirdību un naidu. Visu šo izjūtu ietekmē viņš sadomāja izspēlēt baismīgu joku.
Doma par sievas slepenu novērošanu, protams, jau bija ieinteresējusi viņu, taču cilvēkam, kas tik ļoti saindējies ar sadistiskām tieksmēm, ar to vien vēl nepielika. Savu slimīgi pārkairināto fantāziju viņš izmantoja, lai atrastu jaunu — vēl cietsirdīgāku paņēmienu, kas spētu aizvietot pletni un apmierināt viņa baudkāri. Tā viņam ienāca prātā doma nospēlēt vēl nebijušu izrādi ar Hiratas Ičiro draudu vēstulēm. Viņa rokās nokļuva žurnāls «Sinseinen» ar Sjundeja rokraksta reprodukciju. Lai viņa iestudētā izrāde būtu ne vien aizraujoša, bet arī patiesa, Kojamadas kungs sāka pēc šīs kopijas atdarināt Sjundeja rokrakstu. Par to liecina zīmuļa nospiedumi reproducētajā lappusē.
Izgatavojis Hiratas draudu vēstules, Kojamadas kungs tās visas nosūtīja katrreiz no citas pasta nodaļas stingri noteiktos termiņos. Tas nesagādāja nekādas grūtības, jo uzņēmuma darīšanās viņam bieži nācās braukāt ar automašīnu pa visu pilsētu. Par vēstuļu saturu jāteic, ka dažādos laikrakstos un žurnālos bija pietiekoši daudz ziņu par Sjundeju, bet sīkumus no Sidzuko dzīves viņš uzkrāja vērojumu laikā bēniņos. Pie tam viņš taču bija Sidzuko vīrs. Viņš, bez šaubām, atcerējās, ko un kā Sidzuko bija runājusi tuvības brīžos, bet vēlāk atkārtoja teikto it kā Sjundeja rakstītās vēstulēs. Vai nav velnišķīgs joks? Piesavinājies svešu vārdu, viņš aizrāvās ar noziedzīgu izklaidēšanos, nosūtot sievai sirdi stindzinošas vēstules, un tajā pašā laikā baudīja ļaunu prieku, vērojot no bēniņiem, ar kādu satraukumu Sidzuko lasa viņa sacerējumus. Bet reizē viņš neaizmirst arī pātagu! Kāpēc es tā spriežu? Tāpēc, ka pēc Kojamadas kunga nāves uz Sidzuko muguras vairs nav parādījušas asiņainās svītras.