Tikai nevajag domāt, ka Kojamadas kungs spīdzināja sievu tādēļ, ka ienīda viņu. Tieši otrādi, viņš lietoja šadu varmācību, būdams ārprātīgi iemīlējies viņā. Es domāju, ka Jums ir pilnīgi skaidra šī psiholoģija, kas tik raksturīga cilvēkiem ar perversām tieksmēm.
Tādi, lūk, ir mani secinājumi: draudu vēstuļu sacerētājs bijis Kojamada Rokuro, tikai rodas jautājums, kāpēc izvirtuša cilvēka joki, lai arī bezgala ļauni joki, galu galā beidzās ar viņa paša noslepkavošanu? Kāpēc tika nogalināts pats Kojamadas kungs? Kā tas gadījās, ka viņš, kails, bet ar parūku galvā, tika atrasts ūdenī pie Adzumas tilta? Kas vairākās vietās ievainojis viņa muguru? Ja Oe Sjundejs nav iejaukts šajā notikumā, tad jābūt kādam citam noziedzniekam, arī par to gribu izklāstīt savus vērojumus un secinājumus.
Īsi sakot, Kojamadas Rokuro kungs ar savu nežēlību izraisījis dieva dusmas un saņēmis debesu sodu — tātad šajā lietā nav nedz nozieguma, nedz noziedznieka. Kojamadas kungs gājis bojā nelaimes gadījumā.
«Bet kā tad ar tām nāvējošām brūcēm viņa mugurā?» Jūs noteikti jautāsit. Pie šī jautājuma es vēl atgriezīšos vēlāk, bet tagad man pēc kārtas jāizklāsta, uz kāda pamata man radies iepriekš minētais secinājums.
Manu prātojumu sākuma punkts bija Kojamadas kunga parūka. Jūs laikam atceraties, ka septiņpadsmitajā martā, tas ir, jau nākošajā dienā pēc bēniņu apsekošanas, Sidzuko pārvietoja savu guļamistabu uz eiropiešu stila mājas otro stāvu. Es nezinu, kādā veidā viņai izdevās pierunāt vīru un kāpēc viņš piekrita šādai rīcībai, jo kopš tās dienas viņam bija laupīta iespēja slepus no bēniņiem vērot Sidzuko. Var jau būt, ka šī nodarbošanās viņam bija apnikusi. Iespējams, ka guļamistabas pārvietošana pamudināja viņu uz citu — ne mazāk ļaunu spēli. Te man ienāca prātā doma par parūku, ko viņš pats bija sev pasūtījis. Tā bija iegādāta jau pērnā gada beigās, tātad paredzēta kādām citām vajadzībām, bet gauži noderēja tieši tagad.
Kā jau esmu teicis, grāmatā «Izpriecas bēniņos» bija ievietots Oes Sjundeja fotoattēls. Atšķirībā no plikgalvja Kojamadas kunga Sjundejam šajā attēlā, kas uzņemts viņa jaunības gados, ir kupli, tumši mati. Tātad, ja Kojamadas kungs bija sadomājis spert vēl vienu soli tālāk par Sidzuko iebiedēšanu ar draudu vēstulēm un viņas izsekošanu no bēniņiem, ja viņš bija nolēmis gūt jauna veida izpriecu, pārvēršoties par Sjundeju un viņa izskatā parādoties Sidzuko guļamistabas logā, viņam vispirms vajadzēja noslēpt savu galveno pazīšanas zīmi, proti, pliko galvu. Te lieti noderēja parūka. Uzlicis parūku, viņš varēja neuztraukties, ka pārbiedētā Sidzuko pazīs viņu. Pirmkārt, jau pati nakts tumsa bija drošs aizsegs viņa sejai, un, otrkārt, nebija vajadzības pārāk ilgi rēgoties logā — zibenīga parādīšanās radīja visiespaidīgāko efektu.
Tajā naktī, tas ir, deviņpadsmitajā martā, kad, apciemojis draugu Koumē, viņš atgriezās mājup, vārti droši vien vēl nebija aizslēgti un viņš, lai kalpi nepamanītu, tieši no dārza varēja slepeni iezagties savā kabinetā, kas atrodas pirmajā stāvā (kā stāstīja Sidzuko, kabineta atslēga, kā arī grāmatu skapja atslēga, par kuru es jau rakstīju, vienmēr bijušas viņam līdz). Cenšoties darīt visu ļoti klusi, lai sieva nekā nedzirdētu, viņš būs uzlicis parūku un ieniris dārza tumsā. Dārzā viņš varēja uzkāpt kokā, no tā uz dzegas un tādā veidā piezagties guļamistabas logam. Tas notika tieši tobrīd, kad Sidzuko ieraudzīja logā cilvēka seju. Tātad atliek vēl tikai noskaidrot Kojamadas kunga nāves cēloni. Bet vispirms es gribu nedaudz vārdos izklāstīt savus novērojumus par eiropiešu stila mājas logiem tajā laikā, kad sāku turēt aizdomās Kojamadas kungu, tas ir, kad otro reizi apmeklēju viņa māju, lai tiktos ar Sidzuko. Man nav vajadzības sniegt pārāk sīku aprakstu, jo Jūs varat pabūt tur un par teikto pārliecināties pats savām acīm, tādēļ pateikšu tikai galveno. Guļamistabas logs ir vērsts pret Sumidas upi. Gandrīz zem paša loga stiepjas betona sēta, kas, lai ietaupītu zemes platību, ir uzbūvēta uz pašas klints. No ūdens virsmas līdz sētas augšējai malai ir apmēram četri metri, bet no sētas augšmalas līdz otrā stāva logam vēl nepilni divi metri. Iespējams, ka, pārvietojoties pa dzegu (bet tā tiešām ir ļoti šaura), Kojamadas kungam paslīdējusi kāja un viņš nokritis lejā. Ja viņam palaimētos, viņš iekristu spraugā starp māju un sētu (kaut gan tā ir tik šaura, ka pa to izspraukties var tikai viens cilvēks), pretējā gadījumā viņš neizbēgami atsistos pret sētas augšmalu un iekristu ūdenī. Pēc visa spriežot, ar Kojamadas kungu noticis tieši tā.
Tiklīdz es noteicu upes straumes virzienu, man kļuva skaidrs — Kojamadas kungs nav iekritis ūdenī tajā vietā, kur tika atrasts viņa līķis. Kādu laiku tas peldējis lejup pa straumi. Zinot, ka tūlīt aiz Kojamadas kunga mājas tek Sumidas upe un Adzumas tilts atrodas zināmā attālumā uz lejteces pusi, esmu pārliecināts, ka Kojamadas kungs nokritis no savas mājas dzegas. Ilgu laiku man neizdevās atrisināt vienu mīklu — proti, Kojamadas kungs taču gājis bojā ne jau noslīkstot, bet smago brūču dēļ.