Kādu dienu es nejauši atcerējos praktisku piemēru, ko savā grāmatā «Noziegumu izmeklēšanas visjaunākie paņēmieni» aprakstījis Namba Mokudzaburo. Notikums ar Kojamadas kungu ir ļoti līdzīgs šim piemēram. Sacerot detektīvromānus, es bieži ieskatos šajā grāmatā, tādēļ labi atceros tās saturu. Lūk, kas tajā rakstīts:
«1917. gada maija vidū Sigas prefektūras Oeu pilsētā akciju sabiedrības «Taiko» rēderejas viļņu lauzējam tika pieskalots vīrieša līķis. Konstatēja, ka slīkoņa galvā ar asu priekšmetu iecirstas brūces. Ārsts eksperts secināja, ka nāve iestājusies šo brūču dēļ. Miroņa vēdera dobumā bija sakrājies ūdens, tādēļ nonāca pie slēdziena, ka tūdaļ pēc slepkavības līķis iesviests ūdenī. Uz šā secinājuma pamata notikumu uzskatīja par kriminālnoziegumu un tūdaļ uzsāka izmeklēšanu, bet, tā kā neizdevās noskaidrot cietušā personību, tā tika pārtraukta. Taču pēc dažām dienām Oeu pilsētas policijas pārvalde saņēma ziņojumu no juveliera Sailo, kas dzīvoja Kioto pilsētā Dzjofukudzi ielā. Juvelieris paziņoja, ka pazudis viņa veikala pārdevējs, divdesmit trīs gadus vecais Kobajasi Sigedzo. Nogalinātā cilvēka ārējais izskats un apģērbs atbilda juveliera minētajām pazīmēm, tādēļ viņu izsauca uz policijas pārvaldi, lai identificētu mirušo. Tādējādi ne tikai uzzināja, kas ir nogalinātais, bet arī noskaidroja, ka viņš nemaz nav nogalināts, bet pats izdarījis pašnāvību. Sailo liecināja, ka nelaiķis ir atstājis vēstuli, kurā atzinies, ka izšķērdējis lielu summu no saimnieka naudas, un paziņojis par savu nodomu izdarīt pašnāvību. Viņa galvā atrastās brūces bija radušās no kuģa dzenskrūves, jo pašnāvnieks no kuģa pakaļgala bija ielecis ūdenī.»
Ja es nebūtu atcerējies šo piemēru, man laikam nekad neienāktu prātā doma saistīt Kojamadas kunga nāvi ar līdzīgiem cēloņiem. Bet daudzos gadījumos īstenība daudzkārt pārspēj rakstnieku izdomājumus. Vai tad reālajā dzīvē nenotiek gluži neiedomājamas lietas? Es, protams, nebūt nedomāju, ka arī Kojamadas kungu savainojusi kāda kuģīša dzenskrūve. Pretēji minētajam praktiskajam piemēram Kojamadas kungs nav noslīcis, turklāt vienos nakti kuģi neuztur satiksmi pa Sumidas upi.
Bet kādā veidā radušās dziļās brūces Kojamadas kunga mugurā? Ar ko tās iecirstas? Ne ar ko citu, kā ar alus pudeļu lauskām, kas saspraustas Kojamadas kunga mājas betona sētas augšmalā! Jūs droši vien pats esat pamanījis, kādas tās izskatās, jo tieši tādas redzamas arī pie mājas vārtiem. Vietumis tās ir tik lielas, ka varēja pārgriezt Kojamadas kunga muguru un skart pat plaušas. Krītot no dzegas, viņš būs atsities pret sētu un smagi cietis tieši no šīm lauskām. Tādā veidā izskaidrojams, kāpēc blakus lielām, dziļām brūcēm bija arī daudz sīku ieskrambājumu.
Tātad Kojamadas kungs pats izracis sev bedri — nepiedienīgi slimīgo tieksmju dēļ viņš nokritis no dzegas, atsities pret sētu un, nāvīgi savainots, ievēlies Sumidas upē, bet tās straume aizskalojusi viņa līķi līdz kuģu piestātnes alejai Adzumas tilta tuvumā.
Lūk, šādas galvenokārt ir manas atziņas Kojamadas kunga lietā. Pie teikta jāpiebilst vēl daži vārdi par to, kāpēc līķis tika atrasts kails. Jāņem vērā, ka Adzumas tilta apkārtne ir dažādu klaidoņu, ubagu un zagļu pārpilna. Tajā vakarā Kojamadas kungam mugurā bijis dārgs apģērbs (zīda «avase» un pabiezs apmetnis «haori»), turklāt viņam bijis līdzi platīna kabatas pulkstenis. Neapšaubāmi, kāds no turienes salašņām nakts tumsas aizsegā, kad tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles, līķi «aptīrīja». (Piezīme: šis mans minējums vēlāk guva apstiprinājumu — kāds klaidonis tika notverts ar lietiskiem pierādījumiem.)
Vēl var rasties jautājums, kāpēc Sidzuko, atrazdamās guļamistabā, nedzirdēja troksni, Kojamadas kungam iekrītot ūdenī? Jāņem vērā, ka tajā brīdī Sidzuko bija pārbijusies gandrīz līdz bezsamaņai, logs eiropiešu stilā būvētajā betona ēkā bija cieši aizvērts, turklāt šis logs atrodas patālu no upes. Pat tādā gadījumā, ja Sidzuko būtu dzirdējusi ūdens šļakstienu, viņa viegli varēja noturēt to par airu vēzieniem, jo reizēm Sumidas upē cauru nakti brauc laivas, kas pārvadā smiltis un dūņas. Nobeigumā gribu vēlreiz uzsvērt, ka lietai, kuru Jūs izmeklējat, nav nekada sakara ar noziegumu. Tas viss bijis tikai neveikls joks, lai gan beidzies ar Kojamadas kunga traģisko nāvi nelaimes gadījuma dēļ. Citādi nav iespējams izskaidrot Kojamadas kunga dīvainības un viņa nepiesardzību, atdodot taksometra šoferim cimdus, kas bija viņa izdarību tiešs pierādījums, kā arī to, kāpēc Kojamada uz sava vārda pasūtījis parūku un ieslēdzis grāmatu skapī visus minētos priekšmetus, kas nepārprotami pierāda viņa vainu…»
Iespējams, ka mana paskaidrojuma noraksts ir pārāk garš, bet es tomēr uzdrošinos to šeit ievietot, jo, nezinot manus apsvērumus, nebūtu izprotams tas, par ko es gribu rakstīt turpmāk.
Savā paskaidrojumā es norādu, ka jau no paša sākuma šim notikumam nav bijis nekāda sakara ar Oei Sjundeju. Bet kā bija īstenībā? Ja tas tiešām bija tā, tad visām atziņām, ko esmu sniedzis paskaidrojuma pirmajā daļā, vairs nav ne mazākās jēgas.
10
Spriežot pēc ierakstiem manā dienasgrāmatā, paskaidrojumu izmeklētājam Itodzaki es biju uzrakstījis divdesmit astotajā aprīlī. Bet es nolēmu uzrakstīto vispirms parādīt Sidzuko, lai viņa beidzot nomierinātos un saprastu, ka vairs nav iemesla baidīties no Oes Sjundeja draudiem. Šādā nolūkā es jau nākošajā dienā apmeklēju Sidzuko. Kopš brīža, kad sāku turēt aizdomās Kojamadas kungu, es biju divas reizes aizgājis pie Sidzuko un sarīkojis viņas mājās gandrīz vai īstu kratīšanu, bet nebiju iepazīstinājis viņu ar saviem secinājumiem.