Tieši šajā laikā tika risināts jautājums par nelaiķa Kojamadas kunga mantojuma sadalīšanu, un Sidzuko diendienā uzmācās viņa radinieki. Pilnīgi nevarīga pret šādām jaunām rūpēm viņa sagaidīja mani ar neslēptu prieku, it kā mana ierašanās varētu atbrīvot viņu no visām raizēm un nepatikšanām.
Tiklīdz Sidzuko, kā parasti, ieveda mani savā istabā, es tūdaļ bez vilcināšanās teicu:
— Sidzuko-sana, jums vairs nav par ko uztraukties. Oe Sjundejs nekad nav jūs traucējis.
Šāds apgalvojums pārsteidza Sidzuko. Nav brīnums, ka viņa nespēja nekā saprast. Tad es paņēmu savu ziņojumu un sāku lasīt to viņai priekšā tā, ka es mēdzu lasīt draugiem savus jaunos detektīvstāstus. Pirmkārt, man ļoti gribējās nomierināt Sidzuko, darot viņai zināmu patiesību, un, otrkārt, mani interesēja viņas domas par manu ziņojumu, lai es varētu izlabot neprecizitātes savos spriedumos, ja tādas tiktu pamanītas.
Bija nežēlīgi lasīt Sidzuko tas vietas, kurās es aprakstīju Kojamadas kunga sadistiskās tieksmes. Sidzuko nosarka līdz matu galiem un aiz kauna bija gatava dzīva zemē ielīst. Kad es lasīju par gadījumu ar cimdiem, viņa piebilda:
— Jā, es labi atceros, ka vajadzēja būt vēl vienam pārim. Savādi, ļoti savādi! Kur tie varēja nozust?
Klausoties manu pieņēmumu, ka Kojamadas kungs gājis bojā nelaimes gadījumā, viņa ārkārtīgi uztraucās, kļuva gluži bāla, bet neminēja ue vārda.
Kad es beidzu lasīt, viņa domīgi novilka «Jā-ā…» un uz brīdi iegrima pārdomās. Pamazām viņas seja kļuva mierīga. Likās — uzzinājusi, ka Sjundeja vēstules bijušas viltotas un viņai vairs nav jāraizējas par savu dzīvību, viņa beidzot atguva dvēseles mieru. Lūdzu piedot manu savtīgumu, jo es iedomājos, ka, uzzinājusi par Kojamadas kunga atbaidošo rīcību, Sidzuko spēs atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem, ko izraisīja slēptas jūtas pret mani.
— Lūk, kā viņš visādi mocījis mani, bet es…— Sidzuko beidzot izdvesa, un šajos vārdos es saklausīju sievietes prieku par iespēju attaisnot pašai sevi.
Bija vakariņu laiks. Sidzuko saka rosīties, uzklāja galdu un cienāja mani ar uzkodām un ārzemju vīnu.
Apmierināts, ka viņa piekritusi manam ziņojumam, iztukšoju katru piedāvāto glāzīti. Es ātri reibstu. Drīz vien alkohols mani apreibināja, bet pretēji saviem ieradumiem šoreiz es ļāvos skumjām un sāku slepus vērot man pretim sēdošo sievieti.
Sidzuko izskatījās diezgan novārgusi, tomēr kā vienmēr ļoti pievilcīga. Ādas bālums bija viņai dabas dots, un augumā vēl arvien jautās vijīgs atsperīgums. Viņa allaž it kā izstaroja gaismu, un šis īpašais burvīgums nebija izzudis arī tagad. Viņas augums, kas bija ietērpts senlaicīgā flaneļa kimono, man likās vēl apburošāks nekā agrāk. Raugoties uz viņas roku un kāju izteiksmīgajiem apveidiem, ko pie katras mazākās kustības varēja nojaust zem auduma, es iztēlē uzburu arī pārējo.
Kamēr mēs ar Sidzuko runājāmies par dažādiem niekiem, manā apreibušajā galvā dzima brīnišķīgs plāns. Tas bija ļoti vienkāršs — noīrēt vientuļu mājiņu, kas varētu kļūt mums par slepenu tikšanās vietu.
Tiklīdz kalpone izgāja no istabas, es cieši pievilku Sidzuko sev klāt un noskūpstīju otru reizi. Apskāvis viņu abām rokām, caur audumu jūtot viņas auguma siltumu, čukstēju viņai ausī par savu nodomu. Klausoties mani, Sidzuko pat nemēģināja izvairīties. Tieši otrādi — viņa piekrītoši māja ar galvu.
Vai ir iespējams aprakstīt tās divdesmit baudpilnās dienas, kas aiztrauca kā murgains sapnis?
Es noīrēju Negisi nelielu mājiņu, kura atgādināja senlaicīgu klētiņu, un norunāju, ka mūsu prombūtnē to pieskatīs vecenīte no lētu saldumu bodītes, kas atradās kaimiņos. Mēs ar Sidzuko iepriekš sarunājām tikšanos un parasti ieradāmies tur dienā. Šeit es pirmo reizi mūžā izbaudīju sievietes kvēli un nevaldāmu saldkaisli.
Neesmu noskaņots atstāstīt šeit savas mīlas dēkas. Kādreiz es varbūt uzrakstīšu par tām grāmatu, bet šoreiz pastāstīšu par kādu interesantu faktu, kuru uzzināju, tiekoties ar Sidzuko.
Te man atkal jāpievēršas Kojamadas kunga parūkai. Viņš kaunējies no savas plikgalvības un nevēlējies rādīties sievai nepievilcīgā izskatā, tādēļ nolēmis iegādāties parūku. Sidzuko, uzzinājusi par viņa nodomu, smiedamās sākusi atrunāt, bet viņš ietiepies kā spītīgs bērns un rīkojies pēc sava prāta.
— Kāpēc jūs agrāk par to klusējāt? — es jautāju Sidzuko.
— Man bija kauns stāstīt par to, — viņa atbildēja.
Pēc divdesmit dienām, kas aizritēja, mums slepeni tiekoties, es sāku domāt, ka būtu nepieklājīgi turpmāk nerādīties viņas mājā, tādēļ reiz gluži nevainīgā izskatā ierados viņas viesistabā. Stundu pieklājīgi sarunājies, es izsaucu taksometru un atgriezos mājās. Man par pārsteigumu šoferis bija tas pats Aoki Mindzo, no kura es reiz atpirku cimdus. Tā šīs nejaušās tikšanās dēļ es atkal it kā iegrimu nejaukā sapnī, kaut gan biju domājis, ka tas nekad vairs neatkārtosies.
Šoreiz cimdi gan bija citi, bet rokas, kas turēja mašīnas stūri, zilais, novalkātais rudens mētelis, kurš bija uzvilkts tikai virs krekla, saspringtie pleci, vējstikls un mazais spogulītis virs tā viss bija tāpat kā pirms mēneša.
Atcerējos, ka toreiz, gribēdams pārbaudīt šoferi, es iesaucos: «Oe Sjundejs.» Man acu priekšā atkal iznira gan viņa fotoattēls, gan draudīgie sacerējumi, gan viņa dīvainās dzīves ainas. Neviļus radās sajūta, ka man blakus automašīnā sēž pats Oe Sjundejs. Es negaidīti griezos pie šofera:
— Paklau, Aoki, kad tu saņēmi no Kojamadas kunga tos cimdus?
— Ko? — Tieši tāpat kā pirms mēneša, šoferis pārsteigts pavērās uz manu pusi un atbildēja:— Kā lai pasaka… Bija gada beigas, novembris… Jā, todien es biju saņēmis algu un vēl nodomāju, ka šajā dienā bieži saņemu dāvanas. Tātad tas bija divdesmit astotais novembris. Tieši tā, es nekļūdos.