— Tātad tas bija divdesmit astotais novembris…— es neviļus atkārtoju šofera vārdus.
— Nesaprotu, kāpēc tie cimdi nedod jums miera. Vai ar tiem saistīts kāds notikums?
Neatbildot šoferim ne vārda, es raudzījos sīkā traipā uz vējstikla. Mēs bijām nobraukuši laikam kādus četrus piecus kvartālus, bet es vēl joprojām klusēju, iegrimis pārdomās. Tad pēkšņi satrūkos un, pieskāries šofera plecam, gandrīz vai iekliedzos:
— Vai tas tiešam bija divdesmit astotais novembris? Tu vari to apliecināt tiesnesim?
Šoferis sāka nervozēt.
— Jūs sakat — tiesnesim? Redzu, ka joki mazi. Bet tos cimdus es tiešām dabūju divdesmit astotajā novembrī. Man ir pat liecinieks. Mans palīgs, viņš redzēja, — Aoki atbildēja izsmeļoši, acīmredzot saprotot, cik svarīgi man ir viņa paskaidrojumi.
— Griez atpakaļ! — es pavēlēju, un šoferis apjucis un nobijies paklausīgi apgrieza automašīnu.
Piebraucis pie Kojamadas kunga mājas, izlēcu no taksometra un ieskrēju priekšnamā. Satvēris kalpones roku, uzdevu viņai jautājumu:
— Vai tas ir tiesa, ka pagājušā gada beigās šajā mājā tika izjaukti un mazgāti ar sārmu visi griestu dēļi?— Kā jau esmu teicis, par šo tīrīšanu es uzzināju no Sidzuko tajā dienā, kad uzkāpu bēniņos.
Kalpone laikam nodomāja, ka esmu prātā jucis. Vērīgi ielūkojusies manā sejā, viņa paskaidroja:
— Jā, māja tika uzkopta. Taču dēļus nemazgāja ar sārmu, bet ar ūdeni. Ataicinājām cilvēku no mazgātavas. Tas bija divdesmit piektajā decembrī.
— Vai griestus mazgāja visās istabās?
— Jā, visās.
Šajā brīdī gaitenī parādījās Sidzuko, kas laikam bija dzirdējusi mūsu sarunu.
— Kas noticis?— Viņa satraukti skatījās uz mani.
Arī viņai es uzdevu šos jautājumus un saņēmu gluži tādas pašas atbildes, kā no kalpones. Steidzīgi atvadījies, alkal iesēdos mašīnā un liku vest sevi mājup. Ērti iekārtojies mīkstā sēdeklī, sāku prātot.
Tātad divdesmit piektajā decembrī Kojamadas kunga mājā visās istabās izjauca griestu pārsegumu un mazgāja dēļus. Bēniņos atrastā spiedpoga neapšaubāmi bija notrūkusi no Kojamadas kunga cimdiem. Bel tas nozīmē, ka šī spiedpoga notrūkusi no cimda agrāk nekā nokļuvusi bēniņos. Par ko liecina šī dīvainā parādība, kas ir tik mīklaina, ka pielīdzināma varbūt vienīgi Einšteina teorijai?
Lai varētu apgalvot, ka pogu pazaudējis pats Kojamadas kungs, jāpaliek pie šādas versijas. Proti: notrūkusī cimda spiedpoga palikusi Kojamadas kunga kabatā. Pats to nezinādams, viņš atdeva šoferim cimdu pāri, jo bez pogas tie nebija lietojami. Pēc mēneša, ticamāk — pēc trim (jo draudu vēstules sāka pienākt februārī), Kojamadas kungs uzkāpa bēniņos, poga izkrita viņam no kabatas un palika tur uz grīdas.
Liekas savādi, ka spiedpoga bijusi nevis mēteļa, bet žaketes kabatā. (Cimdus taču parasti mēdz glabāt mēteļa kabatās. Nevaru iedomāties, ka Kojamadas kungs būtu kāpis bēniņos ar mēteli mugurā. Bet tikpat nepiemērota šādam gadījumam ir arī žakete.) Un vai tik turīgs cilvēks, kāds bija Kojamadas kungs, būtu sagaidījis pavasari tajā pašā uzvalkā, ko viņš valkāja ziemas mēnešos? Manu acu priekšā atkal parādījās nezvērs tumsā — Oe Sjundejs.
Bet ja nu mani maldinājusi ārkārtīgi nepievilcīgā Kojamadas kunga persona, par kuru ir tik daudz ziņu un faktu, ka to atliku likām pietiktu mūsdienu detektīvromānam? Tad iespējams, ka Kojamadas kungs nav gājis bojā nelaimes gadījumā, bet ticis noslepkavots.
Oe Sjundejs… Cik dziļi manā sirdī iesakņojies šis nezvērs tumsā!
Tiklīdz saku šaubīties, visi nolikumi tūdaļ virknējās man acu priekšā pavisam citā gaismā. Ja labi padomā, tiešām liekas smieklīgi, cik viegli man — fantastisku romānu autoram — izdevās pievilkt aiz matiem un savienot dažādus secinājumus, kurus es izklāstīju ziņojumā izmeklētājam. Par laimi, nebiju paguvis pārrakstīt to tīrrakstā, jo, pirmkārt, mani visu laiku urdīja nemiers, vai tikai ziņojumā nav pieļauta kāda kļūda, un, otrkārt, visu šo laiku domās kavējos pie Sidzuko. Tagad šāda aizkavēšanās nāca man likai par labu.
Notikumu gaitas izsekošana liecina, ka bija sakrājies pārāk daudz pierādījumu. Tie gaidīja mani uz katra soļa kā pēc pasūtījuma. Bet Oe Sjundejs savos sacerējumos brīdināja, ka sevišķi piesardzīgam jābūt tieši tajos gadījumos, kad pierādījumu sakrājies atliku likām.
Vispirms nedrīkst uzskatīt par pārliecinošu apgalvojumu, ka Kojamadas kungs rakstījis Sidzuko draudu vēstules, veikli izmantodams Oes Sjundeja rokrakstu. Jau Honda bija man teicis, ka Sjundeja savdabīgā rakstīšanas maniere ir ļoti grūti atdarināma. Lieluzņēmējam Kojamadas kungam, kuram rakstniecība bija visai maza, šāds darbs nebūtu pa spēkam.
Tad es atcerējos Oes Sjundeja stāstu «Pastmarka». Tajā kāda medicīnas doktora histēriskā sieva tā ienīdusi savu vīru, ka meistarīgi savirknējusi pierādījumus, lai uz viņu kristu aizdomas par slepkavību. Galvenais pierādījums bijis šā zinātnieka rakstītā vēstule, kurā viņš viltojis sievas rokrakstu. Es sāku domāt, ka Kojamadas lietā Sjundejs varēja izmantot līdzīgu paņēmienu, cerot tādā veidā ievilināt lamatās savu upuri.
Jā, notikumā ar Kojamadu tiešām daudz kas it kā aizgūts no Oes Sjundeja labākajiem sacerējumiem, piemēram, glūnēšana no bēniņiem un liktenīgā spiedpoga īstenībā pārnestas no stāsta «Izpriecas bēniņos». Sjundeja rokraksta kopēšana atkārto «Pastmarkas» varones viltību, bet svītras uz Sidzuko muguras liek domāt par seksuālām perversijām, kas aprakstītas tā paša Sjundeja stāstā «Slepkavība B kalna nogāzē». Padomāsim tālāk: gan brūces Kojamadas ķermenī pēc trieciena pret stikla lauskām, gan kailais līķis pie piestātnes atejas — visas šīs detaļas nepārprotami liecina par Sjundeja klātbūtni.