Bet vai šāda sakritību virkne nav pārāk acīm redzama? No sākuma līdz beigām šajā lietā rēgojusies Sjundeja melnā ēna. Man pat sāka likties, ka arī ziņojumu esmu uzrakstījis, neviļus pakļaudamies viņa iegribai. Vai tik manī nav iemiesojies pats Sjundejs?
Sjundejam kaut kur jābūt! Es pat redzu viņa čūskveidīgo acu zibsnīšanu. Bet kur viņš ir?
Tā es prātoju, gulēdams savā istabā uz bieza pēļa. Noguris no visādiem neatrisināmiem jautājumiem, es beidzot aizmigu. Pamodies pilnīgi nokļuvu kādas domas varā, kas pēkšņi bija ienākusi man prātā. Neraugoties uz vēlo nakts stundu, es metos zvanīt Hondam.
— Paklau — vai tu nestāstīji man, ka Oes Sjundeja sievai ir apaļa seja?
Šāds jautājums droši vien bija ļoti pārsteidzis Hondu.
Tik tiešām,— pēc krietna brīža, laikam beidzot pazinis mani, Honda atbildēja miegainā balsī.
— Vai viņai bija matu sasuka ka eiropietēm?
— Jā.
— Un viņa nēsāja brilles?
— Jā.
— Vai viņai bija zelta zobi?
— Ja.
— Zobi viņai ir slikti, vai ne? Un tādēļ viņa itin bieži liek pie vaiga pretsāpju plāksteri.
— Tu esi labi informēts. Vai esi kādreiz ar viņu ticies?
— Nē. To man pastāstīja viņas bijušie kaimiņi no Sakuragi ielas. Bet vai tolaik, kad tu tikies ar viņu, viņai arī sāpēja zobi?
— Jā, tie zobi viņai tādi jutīgi jau no dzimšanas.
— Zobs sāpēja labajā pusē?
— Labi neatceros, bel laikam labajā.
— Vai tev neliekas savādi, ka jauna sieviete ar eiropiešu frizūru lieto vecmodīgu pretsāpju plāksteri? Tagad tādus vairs gandrīz neviens nelieto.
— Jā, tiešām savādi. Bet kāpēc tu tā jautā? Vai tik neesi sadzinis viņai pēdas?
— Laikam esmu gan. Drīz vien mēs sīkāk aprunāsimies par šo lietu.
Apspriedies ar Hondu un pārliecinājies, ka viss, kas man zināms, atbilst patiesībai, es apsēdos pie galda un līdz rītausmai uz lielas papīra lapas, il kā risinot kādu uzdevumu ģeometrijā, elpu neatvilcis, zīmēju dažādas figūras, zīmes un formulas. Zīmēju un dzēsu, un atkal zīmēju, lai no jauna nodzēstu.
11
Trīs dienas Sidzuko nebija saņēmusi no manis vēstuli ar lūgumu ierasties uz satikšanos. Galu galā viņa pati atsūtīja zīmīti, ka gaida mani rīt pulksten trijos. Viņa rakstīja: «Iespējams, ka, pārliecinājies par manu netikumību, Jūs sākāt izvairīties no manis, jo esmu Jums kļuvusi nepatīkama?» Saņēmis vēstuli, es, kā par brīnumu, nejutos visai priecīgs. Bet nebija arī tā, ka man būtu nepatīkami ieraudzīt viņas seju. Tādēļ noteiktajā laikā es devos uz to pašu necilo klētiņu.
Šī diena jūnija sākumā, kā jau pirms lietus sezonas, bija smacējoši sutīga, bet drūmi pelēcīgās debesis, šķiet, it kā karājās gandrīz virs galvas. Izkāpis no tramvaja un nogājis kājām trīs četrus kvartālus, es jutu, ka esmu sviedriem pārklāts un mikls kļuvis arī mans zīda krekls.
Sidzuko gaidīja mani, sēžot uz gultas mūsu vēsajā klētiņā. Šo otrā stāva istabas grīdu sedza paklājs, netrūka arī dīvāna, sienas greznoja lieli spoguļi. Sidzuko nežēloja naudu, pērkot dārgas mantas, lai izdaiļotu mūsu tikšanās vielu, un neņēma vēra manus mēģinājumus atrunāt viņu no šādas izšķērdības.
Sidzuko bija tērpusies greznā plāna zīda kimono ar melna atlasa jostu, kam bija kritušu paulonijas lapu raksts. Šis skaistais tērps, tradicionālais matu sakārtojums, viss šis sievietes veidols, kurā vingri izpaudās senās Udo pilsētas gaume, nekādi nesaskanēja ar istabas eiropeisko iekārtojumu.
Pietika uzmest tikai skatienu sievietes melnajiem, smaržīgajiem matiem, kas arī pēc vīra nāves tika kopti tikpat rūpīgi kā agrāk, lai atcerētos, kā kaisles brīžos tie izjuka uz visām pusēm: saplaka matu sasukas virsējā kārta, bet ap kaklu apvijās garākās sprogas. Reizēm gadījās, ka pirms atgriešanās mājās viņa nosēdēja pie spoguļa gandrīz pusstundu, lai sakārtotu izjukušos matus.
Tiklīdz es iegāju istabā, Sidzuko tūdaļ man jautāja:
— Kāpēc jūs toreiz atgriezāties un iztaujājāt par mūsu mājas uzkopšanu? Jūs bijāt ļoti satraukts. Vēlāk es ilgi domāju par jūsu ierašanos, bet līdz pat šai dienai nevaru nekā saprast.
— Nevarat saprast? Jūs nevarat saprast? — es iekliedzos, novilcis žaketi. — Kaut kas traks! Esmu izdarījis lielu kļūdu. Jūsu mājā griestus mazgāja decembra beigās, bet Kojamadas kunga cimda spiedpoga bija nozaudēta jau mēnesi pirms tam. Savus cimdus viņš bija atdevis šoferim divdesmit astotajā novembri, tātad poga notrūkusi vēl agrāk. Redziet, secība ir gluži pretēja.
— Tiešām… — Sidzuko nobijusies iesaucās un, it kā vēl arvien nenojaušot lietas būtību, piebilda: — Tātad poga nokļuvusi bēniņos vēlāk, nekā tā notrūkusi no cimda.
— Ja vēlāk, tad vēlāk. Lieta tā, ka tā nav notrūkusi tajā laikā, kad Kojamadas kungs atradās bēniņos. Ja poga būtu notrūkusi no cimda bēniņos un tur arī palikusi, tad viss būtu skaidrs kā uz delnas. Bet tā tika atrasta tur vismaz mēnesi pēc notrūkšanas. Ar fizikas likumiem tas nav izskaidrojams, vai ne?
— Jā,— Sidzuko domīgi piekrita. Viņa nobāla.
— Var, protams, iedomāties, ka poga palikusi Kojamadas kunga žaketes kabatā un izkritusi tieši tajā brīdī, kad viņš atradās bēniņos. Bet es šaubos, ka jūsu vīrs pavasara sākumā būtu valkājis to pašu uzvalku, kas viņam bija mugurā pērnā gada novembrī.
— Jā, viņam patika labi ģērbties, un Jauno gadu viņš allaž sagaidīja citā uzvalkā.
— Tātad jūs pati redzat, ka mans pieņēmums ir maz ticams.
— Bet tādā gadījumā jau Hirata… — Sidzuko stomījās.
— Tik tiešām. Šajā lietā pārāk krasi jūtama Oes Sjundeja klātbūtne. Tādēļ man pamatīgi jāprecizē mans ziņojums.— Es īsi izstāstīju Sidzuko savas domas par to, ka šī liela ļoti atgādina Oes Sjundeja darbu krājumu un tajā savirknējies pārāk daudz pierādījumu un nepatiesību.