— Jums varbūt vēl daudz kas nav zināms, bet Sjundeja dzīves veids tiešām ir pārak dīvains. Kāpēc viņš nepieņem apmeklētājus? Kādēļ izvairās no tiem, gan bieži mainot dzīvesvietas, gan dodoties ceļojumos, gan tēlojot slimu? Kas liek viņam īrēt māju Mukodzimas Susaki ielā, kurā viņš nemaz nedzīvo? Lai cik lielas būtu viņa antipātijas pret cilvēkiem, tas viss tomēr šķiet ārkārtīgi dīvaini. Lai arī būtu dīvaini, ja tikai dīvainības neliktos kā sagatavošanās darbi pirms slepkavības.
Es sēdēju gultā blakus Sidzuko. Tiklīdz ierunājos par slepkavību, viņa cieši piekļāvās man un līdz sāpēm stingri sažņaudza manu roku.
— Ja labi padomā, tad kļūst skaidrs, ka esmu bijis tāda kā spēļlietiņa viņa rokās. Viņš pasvieda man viltus pierādījumus, bet es tiem akli noticēju. Vārdu sakot, es precīzi attēloju viņa sacerēto un man paredzēto lomu. Ha-ha-ha! — Es smējos pats par sevi. — Sjundejs ir slims cilvēks. Izpratis manu domu gaitu, viņš bagātīgi apgādāja mani ar attiecīgiem pierādījumiem. Jā, tāda lietā amatieri nav derīgi. Ja es nebūtu rakstnieks, kam patīk visādi prātojumi un secinājumi, es neklimstu apkārt un neizdomātu neprātīgas versijas. Un tomēr, ja mēs uzskatām, ka slepkava ir Oe Sjundejs, tad jāatzīstas, ka pastāv ļoti daudz ačgārnību. Visas šīs ačgārnības, kas apgrūtina izmeklēšanu, rodas no mana pieņēmuma, ka Oe Sjundejs ir rūdīts ļaundaris. Aplamības, par kurām es šeit runāju, liek atbildēt vismaz uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, kāpēc Sjundeja draudu vēstules vairs netika saņemtas pēc Kojamadas kunga nāves? Un, otrkārt, kādā veidā Kojamadas kunga grāmatu skapī nokļuva dienasgrāmata, Sjundeja stāstu krājums un žurnāls «Sinseinen»? Šie divi aspekti nekādi nesaskan ar versiju, ka noziedznieks ir Sjundejs. Pieņemsim, ka piezīmes Kojamadas kunga dienasgrāmatas malās rakstījis Sjundejs, pieņemsim pat to, ka viņa stāstu krājums un žurnāls «Sinseinen» tīšuprāt iesviesti grāmatu skapī, bet tik un tā nav izskaidrojams, kā viņam izdevās dabūt skapja slēdzeni, kura vienmēr bijusi Kojamadas kungam līdzi. Un kā Sjundejs varēja, nevienam nemanot, iekļūt Kojamadas kunga kabinetā? Pēdējās trīs dienas es nemitīgi prātoju par šīm lietām un galu galā, man šķiet, esmu atradis šai mīklai vienīgo iespējamo atrisinājumu. Kā jau esmu teicis agrāk, šajā lietā ik uz soļa nojaušami Sjundeja sacerējumu vadmotīvi, tādēļ nolēmu, ka, uzmanīgi parlasot viņa darbus, varēšu rast atslēgu noslēpuma atklāšanai, un izpētīju visus viņa sacerējumus. Es vēl neesmu jums stāstījis, ka mans draugs Honda no izdevniecības «Hakubunkan» reiz saticis Sjundeju Asakusas parkā ļoti dīvainā izskatā — klauna cepurē un āksta tērpā, bet rokā viņš turējis reklāmu lapiņas. Vēlāk Honda noskaidroja reklāmu kantoros, ka tie bieži izmanto arī klaidoņu pakalpojumus. Tātad Oe Sjundejs bija ielavījies dīkdieņu barā. Vai tas mazliet neatgādina Stīvensona «Stāstu par doktoru Džekilu un misteru Haidu»? Pievērsis uzmanību šai dīvainībai, es nolēmu sameklēt ko līdzīgu starp Sjundeja stāstiem un atradu gan garo stāstu «Panorāmas valstība», kuru, kā jums zināms, viņš uzrakstījis neilgi pirms savas nozušanas, gan arī stāstu «Viens divās lomās». Pēc šo darbu izlasīšanas man kļuva skaidrs, ar ko doktors Džekils piesaistīja sev Sjundeja uzmanību. Ar to, ka vienā cilvēkā var iemiesoties divi atšķirīgi cilvēki.
— Man bail! —Sidzuko iekliedzās. — Jūsu vārdos slēpjas kaut kāda nelaimi vēstoša jēga. Beigsim šo sarunu. Es baidos no šīs pustumšās klēts. Runāsim pēc tam, bet tagad vienkārši pabūsim kopā. Kopa ar jums man negribas atcerēties Hiratu.
Bet es nevēlējos nodoties mīlas priekiem un turpināju stāstīt:
— Ilgi prātojot, es atklāju divas savdabīgas sakritības. Zinātnieku valodā — viena izpaužas telpā, bet otra — laikā. Lūk, te ir Tokijas plāns.— Es izvilku no kabatas jau iepriekš sagatavotu karti un izklāju to Sidzuko priekšā.— No Hondas un Kisagatas policijas pārvaldes priekšnieka es uzzināju, ka Oe Sjundejs vairākkārt mainījis dzīvesvietas. Sākumā viņš dzīvojis Ikebukuro rajonā, tad Usigomes kvartālā Kikui ielā, Negisi, Janakas rajonā Hacuse iela, Higurasī, Kandas Suehiro iela, Ueno rajonā Sakuragi ielā, Hondzjo kvartālā Janagisimas ielā un beidzot Mukodzimas Susaki iela. Tikai Ikebukuro un Usigome ir diezgan tālu, bet pārējās septiņas vietas, kā jūs varat redzēt plānā, atrodas šaurā joslā pilsētas ziemeļrietumu daļā. Te Sjundejs pamatīgi kļūdījies. Kāpēc sākumā viņa dzīvokļi atradās divās attālākās vietās — Ikebukuro un Usigomē, var itin labi saprast, ja ņemam vērā faktu, ka viņa literārā slava un reizē arī neskaitāmie apmeklējumi sākās tikai pēc pārcelšanās uz Negisi. Pirms tam visas darīšanas, kas bija saistītas ar manuskriptiem, viņš kārtoja tikai rakstiski. Tagad domās it kā savienosim ar vienu līniju pārējās septiņas dzīvesvietas — un sāksim ar Negisi. Redziet, šī līnija veido ne visai precīzu pusapli. Ja mēs sameklēsim šā pusapļa centru, mums kļūs skaidrs, ka tieši tur atrodams visa noslēpuma atminējums. Es tūdaļ visu paskaidrošu.
Sidzuko atlaida manu roku un cieši apķērās man ap kaklu.
— Es baidos! —viņa iekliedzās un atkal piekļāvās man. Pakutinājusi mani aiz auss, viņa, it kā dziedādama šūpuļdziesmu, sāka saldā balsī čukstēt:— Man žēl tērēt dārgo laiku šādiem briesmu stāstiem. Vai jūs nejūtat, kā kvēlo manas lūpas, vai jūs nedzirdat, cik strauji pukst mana sirds. Apskaujiet, ātrāk apskaujiet mani!
— Pagaidiet. Atlicis vairs tīrais sīkums. Esiet pacietīga un noklausieties mani līdz galam. Šodien esmu atnācis, lai apspriestos ar jums,— es turpināju, par spīti Sidzuko aicinājumiem.— Aplūkosim sakritību laika ziņā. Es labi atceros, ka Sjundeja vārds pilnīgi pazuda no žurnālu slejām aizpērnā gada nogalē. Bet, kā jūs pati teicāt, Kojamadas kungs tajā laikā atgriezās no ārzemēm, tas ir, aizpagājušā gada beigās. Kāpēc tik precīzi sakrīt šo divu nolikumu laiks? Vai tā būtu nejaušība? Kā jums liekas?