Klētiņas mazajā lodziņā pavīdēja tumši pelēki mākoņi. No ielas atskanēja dobja dārdoņa — laikam tur aiztraucās tramvajs. Ausīs dūca. Šie abi trokšņi saplūda neciešamā dunoņā, kas likās tik draudoša, ka man tiešām sāka rādīties — tūdaļ bungu rīboņas pavadībā no debesīm bruks lejup vesels dēmonu pulks.
— Un tā, no vienas puses, skaidrs kā diena, ka Oe Sjundejs ir iejaukts šajā lietā. Bet, no otras puses, par spīti visām pūlēm, policija divu mēnešu laikā nevar visā Japānā sadzīt šā ievērojamā rakstnieka pēdas, it kā viņš būtu izkūpējis gaisā. Man bail pat domāt, ka tas nenotiek vis murgainā sapnī, bet gan īstenībā. Kāpēc Sjundejs atmetis savu nodomu nogalināt Kojamadu Sidzuko? Kāpēc viņš vairs nesūta viņai draudu vēstules? Kādā veidā viņš iekļuva Kojamadas kunga kabinetā? Kā viņam izdevās atvērt aizslēgtu skapi? Man šeit vajadzēja atcerēties kāda cilvēka vārdu. Tā ir detektīvromānu autore Hirajama Hideko. Pat rakstnieku un žurnālistu vidē ir ne mazums tādu, kas domā, ka tā ir sieviete. Jaunieši nepārtraukti raksta viņai mīlestības vēstules. Bet šī Hirajama Hideko ir vīrietis, turklāt visai cienījams valdības ierēdnis. Visi detektīvžanra rakstnieki — gan es, gan Sjundejs, gan šī Hirajama Hideko — ir ļoti dīvainas būtnes. — Es jutos kā sapnī un runāju kā neprātā. Pār seju man aumaļām tecēja sviedri, un uz lūpām es jutu to nepatīkamo, sāļo garšu.— Sidzuko! Klausieties uzmanīgi, vai es nekļūdos. Kur ir centrs tam pusaplim, kas savieno Sjundeja dzīvesvietas? Palūkojieties šajā kartē. Tieši centrā ir jūsu māja. No visiem Sjundeja dzīvokļiem tā sasniedzama desmit minūtēs. Kāpēc Sjundejs nozuda tūlīt pēc Kojamadas kunga atgriešanās? Tāpēc, ka jūs vairs nevarējāt apmeklēt tējas ceremonijas un mūzikas stundas. Sapratāt? Kamēr Kojamadas kungs bija prom, jūs varējāt nodoties šīm mākslām no pusdienas līdz vēlam vakaram. Kas man par to stāstīja? Jūs pati. Kad satikāt mani muzejā. Vēlāk jūs aptināt mani ap pirkstu. Jums nebija sevišķi jāpūlas, lai ierakstītu vajadzīgās piezīmes jūsu vīra dienasgrāmatā un slepeni noliktu Kojamadas kunga skapī arī citus pierādījumus, un nosviestu bēniņos cimda spiedpogu. Lūk, pie kādiem secinājumiem es esmu nonācis. Kā citādi lai izskaidro visu notikušo? Atbildiet man! Atbildiet jel!
— Pietiks! Rimstieties!— Sidzuko izmisīgi dvesa un cieši iekrampējās man rokā. Ar vaigu pieplakusi manam plecam, viņa sāka raudāt. Cauri kreklam es jutu, cik viņas asaras bija karstas.
— Kādēļ jūs raudat? Kādēļ jūs visu laiku cenšaties pārtraukt mani? Varbūt tādēļ, ka jums tas ir dzīvības vai nāves jautājums? Lūk, kāpēc es arvien vairāk turu jūs aizdomās. Klausieties tālāk. Es vel neesmu beidzis savu stāstu. Kāpēc Oes Sjundeja sievai bija brilles? Kāpēc viņai bija zelta zobi? Kāpēc viņa pie labā vaiga bija pielipinājusi pretsāpju plāksteri? Kāpēc viņa kārtoja matus pēc eiropiešu modes? Vai tie nav maskēšanās paņēmieni, kas aizgūti no Sjundeja «Panorāmas valstības»? Tajā stāstā ir gan brilles, gan frizūras pārveidošana, gan vates kušķi aiz vaigiem, lai izmainītu sejas pantus. Bet stāstā «Vara naudas gabals» veseliem zobiem pārvilkti zelta kronīši. Jums daži zobi ir pārāk plati, tas cilvēkiem duras acīs. Tādēļ arī jūs pārvilkāt tos ar zeltu. Uz labā vaiga jums ir dzimumzīme. Tā tika paslēpta zem pretsāpju plākstera. Bet, lai jūsu garenā seja izskatītos apaļāka, vajadzēja tikai mainīt matu sasukājumu. Tādā veidā jūs pārvērtāties par Sjundeja sievu. Aizvakar es parādīju jūs Hondam. Viņš apgalvo — ja izmainītu jūsu matu sasuku, uzliktu jums brilles un apvilktu zobus ar zeltu, jūs būtu īsta Sjundeja sieva. Ko jūs tagad teiksiet? Un necentieties muļķot mani, jo man viss jau ir skaidrs.
Es pagrūdu Sidzuko. Viņa iekrita gultā un caur asarām čukstēja:
— Hirata… Hirata…
— Hirata? Lūk, kā, jums vel arvien gribas dzīt velnu? Jūs tēlojāt Sjundeja sievu un vēlaties, lai es vēl joprojām ticu, ka Sjundejs tiešām eksistē? Nē, tāda nav un nekad nav bijis. Tā ir pilnīgi izdomāta persona. Lai visus mulsinātu, jūs tēlojāt viņa sievu un tikāties ar žurnālu redakciju līdzstrādniekiem. Tā paša iemesla dēļ jūs nepārtraukti mainījāt dzīvesvietas. Ilgi tā turpināties nevarēja, tādēļ jūs salīgāt kādu klaidoni no Asakusas parka un likāt viņam notēlot slinko Oei Sjundeju. Ne jau Sjundejs pārvērtās par cilvēku āksta tērpā, bet dīkdienis šādā tērpā pārvērtās par Sjundeju.
Sidzuko klusi gulēja gultā. No tālienes viņa izskatījās ka mirusi. Raugoties viņā, man pamazām norima dusmas, un es apjucis teicu:
— Sidzuko, es pārāk aizsvilos. Man vajadzēja būt savaldīgākam. Bet jūs neatlaidīgi traucējāt man runāt, centāties ar koķetību sajaukt man prātu, tā ka es pats pret savu gribu vairs nevaldīju pār sevi. Lūdzu piedošanu. Pacentieties nepārtraukt mani, lai es varētu pareizā secībā izstāstīt visu turpmāko. Palabojiet, ja izdarīšu kādu kļūdu.
Jūs esat apveltīta ar brīnišķīgi asu prātu un literāru talantu, kas reti piemīt sievietēm. Es to ļoti labi sapratu, lasot jūsu vēstules. Dabiski, ka jums radās vēlēšanās pārbaudīt savas spējas literārajā jomā, un jūs nolēmāt uzrakstīt detektīvstāstu, izmantojot par pseidonīmu vīrieša vārdu. Gluži negaidīti jau pirmais darbs guva lielu atsaucību. Tieši tajā laikā, kad jūs sākāt plūkt laurus, Kojamadas kungs devās divus gadus ilgā ārzemju ceļojumā. Lai kliedētu vientulību un, galvenais, lai izbaudītu ko neparastu, jūs izdomājat baismīgu triku, kurā jums reizēm vajadzēja tēlot trīs lomas. Jums ir stāsts «Viens divās lomās», bet reālajā dzīvē jūs gājāt vēl tālāk — izvēlējāties sev ne tikai divus, bet pat trīs tēlus.