Slēpdamās zem Hiratas Ičiro vārda, jūs noīrējāt dzīvokli Negisī. Jūsu iepriekšējās apmešanās vietas Ikebukuro un Usigomē acīm redzot bija domātas tikai vēstuļu saņemšanai. Izmantojot dažādus ieganstus — izvairīšanos no cilvēkiem, ceļojumus un tā tālāk,— jūs slēpāt no sabiedrības cilvēku, ko saucāt par Hiratu, un, pārģērbusies par viņa sievu, kārtojāt viņa vietā visas darīšanas, arī manuskriptu iesniegšanu. Rakstot savus daiļdarbus, jūs bijāt Oe Sjundejs vai Hirata Ičiro, sarunājoties ar žurnālu korespondentiem vai īrējot kārtējo dzīvokli, jūs pārvērtāties par Hiratas sievu, bet savās mājās jūs bijāt Kojamadas kundze. Tā jūs vienlaicīgi tēlojāt trīs lomas. Lai veiksmīgi tas notēlotu, jums katru dienu vajadzēja ilgāku laiku būt ārpus mājas. Jums izdevās atrast brīnišķīgu ieganstu — tējas ceremonijas un mūzikas stundas. Pusi dienas jūs bijāt Kojamadas kundze, bet atlikušo pusi — Hiratas kundze. Matu sasukas pārmainīšana, pārģērbšanās un citi paņēmieni prasīja daudz laika, tādēļ jūs nevarējāt veikt garākus ceļa gabalus. Lūk, kāpēc jūs, pārbraukdama no vienas dzīvesvietas uz citu, allaž izvēlējāties tādus mitekļus, kuri no jūsu mājas ar mašīnu būtu sasniedzami apmēram desmit minūtēs.
Es arī it kā esmu visādu neparastu notikumu mednieks, tādēļ ļoti labi saprotu jūsu noskaņojumu. Šāda spēle, protams, prasīja no jums lielu piepūli, toties deva jums neizsakāmu gandarījumu un brīnišķīgu baudu.
Man nāk prātā kada kritiķa vērtējums, analizējot vienu no Sjundeja darbiem: viņš uzsvēra, ka tas ir caur un cauri piesātināts ar tik nomācošu aizdomīgumu, uz kādu spējīga tikai sieviete. Lasot Sjundeja grāmatas, apgalvoja šis kritiķis, liekas, ka acu priekšā rēgojas tumsā paslēpies nezvērs. Loti pareizi vārdi.
Ātri aizritēja divi gadi, un Kojamadas kungs atgriezās mājās. Jums vairs nebija iespējas, kā agrāk, tēlot trīs lomas. Tad no skatuves nozuda Oe Sjundejs. Bet, tā ka visiem bija zināms, ka viņš ir ļoti untumains un pie tam ārkārtīgi nesabiedrisks cilvēks, nevienam neienāca prātā saskatīt viņa pazušanā ko aizdomīgu.
Man, kā jau vīrietim, nav visai skaidrs, kāpēc jūs izšķīrāties notēlot šo pēdējo noziegumu, bet no grāmatām par psihiskām anomālijām ir zināms, ka sievietes ar histēriskām novirzēm nereti mēdz pašas sev rakstīt draudu vēstules. Tādu piemēru ir ne mazums gan Japānā, gan ārzemēs.
Šeit, no vienas puses, izpaužas tieksme biedēt sevi, bet, no otras puses, velēšanās izraisīt kāda cita cilvēka līdzjūtību. Man šķiet, ka arī jūs vadījāties pēc šādas vēlmes. Tik tiešām — tā taču ir nervus kutinoša sajūta, kas rodas, saņemot draudu vēstules no ievērojama mākslnieka, par kuru jūs reizēm pati pārvērtāties.
Dienām ritot, jums arvien nepatīkamāks kļuva par jums daudz gudrākais vīrs. Negribējās arī šķirties no brīvās, patīkamās dzīves, pie kuras jūs pieradāt viņa prombūtnes laikā. Bet, precīzāk izsakoties, jūs, ja atkārtojam Sjundeja vārdus, neizsakāmi valdzināja pats noziegums, saldā bauda nogalināt cilvēku. Tādēļ jums bija nepieciešama izgudrota persona — bez vēsts pazudušais Sjundejs. Padarījusi viņu par slepkavu, jūs, paliekot ārpus aizdomām, tikāt vaļā no apnikušā vīra, saņēmāt milzīgu mantojumu un tagad dzīvojat tā, kā jums pašai tīk.
Bet jūs nespējāt samierināties tikai ar to vien. Lai būtu pilnīgi droša, jūs izveidojāt tā saukto otro aizsardzības līniju. Tas biju es. Zinot manu negatīvo nostāju pret Oe Sjundeju, jūs nolēmāt atriebties arī man, padarot mani par jums paklausīgu marioneti. Klausoties manu ziņojumu izmeklētājam, jūs laikam ar pūlēm valdījāt smieklus. Maldināt mani nebija grūti. Jūs taču nodevāt manā rīcībā šķietami neapšaubāmus pierādījumus: cimda spiedpogu, dienasgrāmatu, žurnālu «Sinseinen» un, beidzot, «Izpriecas bēniņos». Bet, kā jūs pati apgalvojāt savos sacerējumos, noziedznieks allaž izdara vismaz vienu kļūdu. Tā arī jūs, dabūjusi Kojamadas kunga cimda spiedpogu, izmantojāt to kā svarīgu pierādījumu, bet nepacentāties noskaidrot, kad tieši tā notrūkusi. Jums pat neienāca prātā, ka cimdi jau sen uzdāvināti taksometra šoferim. Pavisam niecīga kļūme, vai ne? Par brūcēm Kojamadas kunga ķermenī varu atkartot, ka mani iepriekšējie minējumi ir gluži pareizi. Vienīgais precizējums — Kojamadas kungs nenokrita no dzegas, lūkojoties jūsu istabas logā. Slepkavība notika, kad jūs abi atradāties guļamistabā (ne velti viņam galvā bija parūka) un jums izdevās izgrūst viņu pa logu.
Nu, Sidzuko, vai man nav taisnība? Sakiet jel kaut ko! Iebilstiet, ja varat.
Es biju pateicis visu, ko gribēju, un tagad apmulsis stāvēju pie gultas. Sieviete, kuru es vēl vakar uzskatīju par savu mīļāko, tagad gulēja manā priekšā īstajā izskatā. Ievainots un sabrucis nezvērs tumsā. Cieši ieskatījies viņā, es jutu, ka man acīs neviļus saskrien asaras. Saņēmies es teicu:
— Man jāiet prom. Nopietni padomājiet par visu, ko es jums stāstīju, un centieties izvēlēties pareizo ceļu. Pateicoties jums, es šajā mēnesī atklāju jaunu, senāk nepazītu mīlas neprāta pasauli. Nav viegli šķirties no jums. Bet turpināt mūsu attiecības pēc visa tā, kas noticis, man neatļauj sirdsapziņa. Palieciet sveika…
Es noskūpstīju Sidzuko un izgāju no klētiņas, kurā mēs abi īsu laiku bijām pavadījuši tik skaistus brīžus. Šķita, ka debesis nolaidušās gandrīz līdz pašai zemei. Tveice bija kļuvusi vēl neciešamāka. Lipīgu sviedru klāts, cieši sakostiem zobiem es kā neprātīgs šaudījos pa pilsētas ielām.