Laiks pieturējās drēgns, tādēļ pie mana rakstāmgalda bija novietota garena libači sarkanā koka kastē. Cienīgi apsēdusies krāsniņas pretējā pusē, viņa uzlika abu roku pirkstus uz kastes maliņas. Pirksti it kā iemiesoja sevī visu šīs sievietes būtību. Vijīgi, tievi, pat vārgi tie tomēr nelikās pārak kalsni, un to košais baltums nekādā ziņa neliecināja par slimīgumu. Šajos dūrēs sažņaugtajos, smalkajos pirkstos slēpās elastīgs spēks. Un ne vien pirksti viss sievietes augums pauda to pašu.
Redzot viņu dziļās pārdomās iegrimušu, es kļuvu nopietns un atbildēju:
Esmu gatavs darīt jūsu labā visu, kas ir manos spēkos.
— Tā tiešām ir baismīga lieta, — Sidzuko teica, it ka ievadot mūsu sarunu. Tad viņa pavēstīja par dažādiem dīvainiem notikumiem, iestarpinādama stāstījumā atmiņas no savas dzīves, sākot jau ar bērnības gadiem.
Sidzuko dzimtā puse ir Sidzuoka, un jaunībā līdz pat vidusskolas beigšanai viņa jutusies laimīga.
Vienīgais nepatīkamais gadījums bijis iepazīšanās ar kādu jaunekli, vārdā Hirata lčiro, kas veikli izmantojis viņas naivumu un drīz vien pavedis. Tas noticis astoņpadsmit gadu vecumā. Šis notikums atnesis nelaimi, tādēļ ka Sidzuko pakļāvusies īslaicīgam untumam un tikai tēlojusi mīlestību, nejūtot pret Hiratu īstas jūtas, turpretī Hiratas nodomi bijuši gluži nopietni.
Vēlāk meitene sākusi izvairīties no Hiratas, kas neatlaidīgi viņai uzmācies. Jauneklis pieķēries viņai arvien vairāk. Naktīs Sidzuko manījusi tumšu cilvēka ēnu, kas klīdusi ap viņas māju, bet pēc kāda laika viņai pienākušas draudu vēstules. Astoņpadsmit gadu vecā meitene pilnīgi pamatoti sākusi baidīties no atriebības par savu vieglprātību. Meitenes satraukums nobiedējis arī viņas vecākus.
Tieši šajā laikā ģimeni piemeklējusi nelaime, kas Sidzuko kļuvusi par īstu veiksmi. Krīzes dēļ, kas toreiz skārusi tirgotāju aprindas, viņas tēvs nespējis samaksāt lielus parādus, tāpēc aiznaglojis savu veikalu un naktī aizbēdzis uz Hikones pilsētiņu, kur atradis patvērumu pie sava paziņas.
Šāds negaidīts pavērsiens licis Sidzuko pamest skolu gandrīz vai izlaiduma priekšvakarā, bet reizē ar dzīvesvietas maiņu viņa atbrīvojusies arī no Hiratas uzmācības un beidzot varējusi brīvi uzelpot.
Sidzuko tēvs aiz bēdām un likstām iegūlis slimības gultā un drīz nomiris. Palikusi divatā ar māti, Sidzuko tikko vilkusi dzīvību. Bet tāds stāvoklis nav bijis ilgstošs. Viņas dzīves ceļā pagadījies uzņēmējs Kojamadas kungs, kurš dzimis tajā pilsētiņā, kur no cilvēku acīm slēpās māte ar meitu. Tas bijis likteņa pirksts.
Paslepus noskatījis Sidzuko, Kojamada iemīlējies viņā un ierosinājis noslēgt laulību. Sidzuko nenoraidījusi Kojamadu. Lai gan viņš bijis kādus desmit gadus vecāks, meiteni valdzinājis šā vīrieša cēlums un smalkā uzvešanās. Kojamadas kunga bildinājums ticis pieņemts, un drīz vien Sidzuko ar mati pārcēlušās uz dzīvi vīra Tokijas savrupmājā.
Kopš tā laika aizritējuši septiņi gadi. Šaja laikā ģimenē neesot noticis nekas sevišķs, vienīgi trīs gadus pēc Sidzuko kāzām nomirusi māte, un vēl pēc kāda laika Kojamadas kungs firmas darīšanās devies uz diviem gadiem ārzemju komandējumā. Kā Sidzuko izteicās, viņš atgriezies dzimtenē aizpagājušā gada nogalē, bet viņa vīra prombūtnes laikā, lai izkliedētu vientulības sajūtu, ik dienu gājusi pie privātskolotājiem, lai apgūtu tējas ceremonijas rituālu, ziedu sakārtošanas māku un mūziku. Lautātie draugi labi sapratušies un visus šos gadus bijuši laimīgi.
Kojamadas kungs esot ļoti izveicīgs veikalnieks, un aizritējušo septiņu gadu laikā viņam izdevies krietni palielināt savu īpašumu. Saimē viņš esot ieguvis nesagraujamu autoritāti.
— Kauns atzīties, bet, apprecoties ar Kojamadu, es noslēpu viņam visu, kam bija sakars ar Hiratu.— Nokaunējusies Sidzuko skumji nodūra acis, kurās zem garajām skropstām varēja manīt asaras. Viņa klusi turpināja:— Reiz vīrs kaut kur bija dzirdējis Hiratas Ičiro vārdu, un viņam radās aizdomas, bet es uz viņa jautājumiem noteikti atbildēju, ka nezinu nevienu citu vīrieti, tikai viņu vienīgo, un atkal noslēpu savu sakaru ar Hiratu. Šie meli turpinās līdz pat šai dienai. Jo vairāk Kojamada turēja mani aizdomās, jo viltīgāk man bija viņam jāmelo. Briesmīgi, ka cilvēks nekad nevar zināt, kur tam uzglūnēs nelaime. Meli, ko es bez noteikta nolūka izteicu pirms septiņiem gadiem, kļuvuši par lielu nelaimi un liek man šodien ciest drausmīgas mokas. Biju jau pilnīgi aizmirsusi Hiratas esamību. Tik ļoti biju aizmirsusi, ka, negaidīti saņēmusi no viņa vēstuli un izlasījusi sūtītāja uzvārdu, nevarēju pat tūdaļ atcerēties, kas viņš tāds ir.
Pēc tam kad bija visu to pateikusi, Sidzuko pasniedza man vairākas Hiratas vēstules. Tās tika nodotas manā glabāšanā un līdz pat šim laikam atrodas pie manis. Pārrakstīšu pirmo no tām, jo tieši tā vislabāk iekļaujas manā stāstījuma.
«Sievietei, kas no manas dzīves nolaupījusi mīlu!
Sidzuko-sana, beidzot esmu Tevi atradis. Tu, protams, mani nepamanīji, bet es, neviļus Tevi sastapis, sekoju Tev pa pēdām un uzzināju, kur Tu dzīvo. Zinu arī, ka tagad Tavs uzvārds ir Kojamada.
Ceru, ka neesi aizmirsusi Hiratu Ičiro — to pašu, kuru Tu reiz tā ienīdi?
Tu esi bezjūtīga, tādēļ nespēsi saprast, kā es mocījos, kad Tu mani pameti. Cik reižu vēlās nakts stundās es klīdu ap Tavu māju, nespējot remdēt savas sāpes. Bet, jo kvēlāk uzliesmoja mana kaisle, jo vēsāka Tu kļuvi pret mani. Tu no manis vairījies, Tu no manis baidījies un beidzot sāki mani klaji ienīst.
Vai Tu vari saprast, kā cieš vīrietis, kuru nīst viņa iemīļotā? Vai tā nav likumsakarība, ka ar laiku manas ciešanas pārvērtās aizvainojumā, aizvainojums naidā, bet naids radīja vēlmi atriebties.
Kad Tu, izmantojot Tev labvēlīgos ģimenes apstākļus, aizbēgi un pazudi no manas dzīves, nepasakot nevienu atvadu vārdu, es vairākas dienas pat nepieskaros ēdienam. Ieslēdzos istabā un devu sev zvērestu Tev atriebties.