Zēnam pārskrēja salti drebuļi pār muguru. Tātad tādēļ lācis bija viņu šurp atnesis!
— Ja tu aizdedzināsi šo dārdošo māju, es tev dāvināšu dzīvību, — lācis sacīja, — bet, ja tu neizpildīsi manu vēlēšanos, tev drīz vien pienāks gals.
Lielās darbnīcas bija celtas no ķieģeļiem, un zēns sevī nodomāja, ka lāču tēvam gan viegli pavēlēt, taču viņa pavēlei nav iespējams paklausīt. Bet tad viņš ievēroja, ka lāča vēlēšanās varbūt nemaz nav tik neiespējama. Turpat viņiem blakus gulēja salmu kaudze un ēveļu skaidas, tās viņš it viegli varēja aizdedzināt; līdzās ēveļskaidām atradās dēļu grēdas, tās nobeidzās pie ogļu noliktavas, bet tā savukārt bija gluži tuvu pie darbnīcām. Ja nu tas viss aizdegtos, tad uguns drīz vien pārsviestos uz dzelzs lietuves jumtu. Un tad viss, kas vien varētu degt, būtu liesmās. Mūri karstumā saplaisātu un mašīnas tiktu galīgi sabojātas.
— Nu saki, — vai tu gribi vai ne? — lācis jautāja. Zēns zināja, ka tūlīt jāsaka nē; bet viņš zināja arī, ka lāča ķetnas, kas viņu vēl aizvien turēja ciet, iznīcinās to vienā spiedienā. Tādēļ Nilss sacīja:
— Man vispirms jāapdomājas.
— Nu, tad dari tā! — lācis norūca. — Bet es tev vēl gribu teikt, ka dzelzs ir tā, kas cilvēkiem devusi varu pār mums, lāčiem, un tieši šā iemesla dēļ es gribu, lai darbs šeit izbeidzas.
Zēns gribēja izlietot apdomāšanās laiku un atrast kaut kādu izeju; bet viņš bija tā nobijies, ka nemaz nespēja sakopot savas domas, viņam vēl aizvien tikai viens bija prātā — cik liels palīgs cilvēkiem ir dzelzs. Dzelzs taču cilvēkiem it visur nepieciešama. No dzelzs izgatavo arkla lemešus, kas uzplēš lauku; no dzelzs darina cirvi, kas palīdz cilvēkam celt mājokli; no dzelzs gatavo izkapti, kas nopļauj labību; no dzelzs ir veidots nazis, bez kura nemaz nevar iztikt. No dzelzs darināti laužņi, kas palīdz vadīt zirgu, slēdzenes, kas aizslēdz durvis, naglas, kas satur kopā visas istabas lietas, skārds, kas sedz jumtus. Arī ieroči, kas iznīcinājuši plēsīgos zvērus, veidoti no dzelzs, tāpat kaplis, kas raktuvēs izkaplē rūdu. Dzelzs klāja kara kuģus, ko zēns bija redzējis Karlskrunā; pa dzelzs sliedēm ripoja lokomotīves cauri visai zemei, no dzelzs ir veidota adata, kas šūdina drēbes, dzirkles, kas nocērp aitas, no dzelzs taisīts grāpis, kurā vāra ēdienu. Viss lielais un viss sīkais, viss, kas nepieciešams ikdienišķā dzīvē, darināts no dzelzs. Jā, lāču tēvam taisnība: dzelzs ir tā, kas cilvēkam devusi varu pār lāčiem.
— Nu, vai tu gribi vai ne? — jautāja lācis vēlreiz.
Zēns satrūkās. Viņš visu laiku bija domājis par citām lietām, kas viņam nemaz nevarēja līdzēt, un nebija nekā atradis, kā izkļūt no šīs klizmas.
— Jel neesi tik nepacietīgs! — viņš tad teica. — Tā visai svarīga lieta, man pamatīgi jāpārdomā, kā to izdarīt.
— Nu, tad padomā vēl kādu laiciņu, — lāču tēvs piekrita. — Bet to es tev teikšu: dzelzs ir vainīga, ka cilvēki kļuvuši gudrāki par mums, lāčiem, un, lūk, tieši tāpēc es gribētu, lai visi darbi šeit izbeigtos.
Kad nu zēns bija ieguvis jaunu apdomāšanās laiku, viņš gribēja to izlietot, lai izgudrotu glābšanās plānu, Bet šajā naktī viņš nespēja un nespēja sakopot savas domas, tās vēl aizvien kavējās pie dzelzs. Tad viņam pamazām kļuva skaidrs, kas gan viss cilvēkiem nebija bijis jāpārcieš, kamēr viņi izdomājuši, kā no rūdas izkausēt dzelzi; un pēkšņi viņš gluži skaidri redzēja savā priekšā vecos, melnos, nokvēpušos kalējus, kas, noliekušies pār savu ēzi, pārdomā, kā rīkoties, lai darbs veiktos pareizi. Un varbūt tieši tāpēc, ka viņiem tik ilgi bijis jādomā, cilvēki nobrieduši un pieauguši savā prātā, līdz beidzot tie varēja uzcelt šādas lielas fabrikas. Jā, par to vairs nebija ko šaubīties, cilvēki bija dzelzij daudz vairāk pateicības parādā, nekā viņi paši varēja iedomāties.
— Nu, kas ir? — lāču tēvs jautāja. — Vai tu gribi vai ne?
Zēns atkal satrūkās. Vēl aizvien viņš bija savu domu varā, lai gan vēl nemaz nebija izgudrojis, kas jādara, lai tiktu no lāča vaļā.
— Tas nemaz nav tik vienkārši, kā jums liekas, — viņš sacīja. — Dodiet man vēl mazliet laika apdomāties!
— Mazu brītiņu es vēl pagaidīšu, — lācis norūca. — Bet tad gan tu vairs nevarēsi izvairīties. Es tev saku, tikai dzelzij jāpateicas par to, ka cilvēki te lāču zemē var apmesties uz dzīvi, un tieši tādēļ gribu, lai šie darbi reiz izbeigtos.
Šo pēdējo apdomāšanās laiku zēns nolēma izlietot savā labā, bet viņš bija tā izbijies un apjucis no visa, ko šeit redzēja, ka nemaz nespēja valdīt pār savām domām. Jā, tas tiešām bija apbrīnojami, cik daudz dzīvības un rosmes, un derīga darba bija radies šeit meža biezoknī! Cik gan viss te būtu tukšs un pamests, ja nebūtu atrasta dzelzs rūda! Zēnam bija atkal jādomā par lielo dzelzs lietuvi, kas tik daudz cilvēkiem sagādāja darbu un dienišķo maizi. Kopš tā laika, kad te bija ierīkota dzelzs lietuve, visapkārt saradušās cilvēku apdzīvotas mājas, ierīkoti dzelzceļi un telegrāfu līnijas, kas visai pasaulei…
— Nu, kā nu būs? — jautāja lācis. — Vai tu gribi vai negribi?
Zēns pārvilka roku pār seju. Viņš nemaz nebija domājis, kā tagad varētu rast glābiņu no šā stāvokļa. Bet viens viņam bija skaidrs, ka neko neuzsāks pret dzelzi, kas tik daudziem cilvēkiem šajā zemē deva dienišķo maizi un kas bagātiem un nabagiem bija sagādājusi tik daudz labumu.
— Es negribu, — viņš sacīja.
Ne vārda neteikdams, lāču tēvs saspieda ciešāk ķetnas.
— Jūs mani nekad nepiespiedīsiet rīkoties par ļaunu dzelzs lietuvei, — zēns paskaidroja. — Dzelzs ir visiem par lielu svētību, un būtu netaisni, ja es darītu kaut ko dzelzij par ļaunu.
— Tad tu arī negaidi, lai es tevi atstātu dzīvu? — jautāja lācis.