— Nē, to es nemaz negaidu, — zēns atteica, skatīdamies lācim tieši acīs.
Lācis vēl ciešāk saspieda ķetnas. Tas bija ļoti sāpīgi, un zēnam saskrēja acīs asaras; bet viņš cieta klusu un neteica ne vārda.
— Nu tad labi! — lācis teica, lēni paceldams vienu ķetnu, jo viņš vēl arvien gaidīja, ka zēns pašā pēdējā brīdī padosies.
Te Nilss pēkšņi izdzirdēja tepat tuvumā kādu troksni un dažus soļus tālāk pamanīja spīdīgu šautenes stobru. Viņi abi ar lāci bija tā nodarbināti viens ar otru, ka nemaz nebija pamanījuši cilvēku, kas tiem abiem bija piezadzies gluži tuvu klāt.
— Lāču tēv! — zēns iesaucās. — Vai tad jūs nemaz nedzirdat? Te kāds uzvilcis šautenes gaili! Steidzieties, skrieniet, citādi jūs vēl nošaus!
Kā zibens lācis bija kājās, tomēr zēnu viņš nepalaida vaļā. Norībēja daži šāvieni, lodes nosvilpa viņam gar ausīm, bet neķēra.
Karājoties lāča zobos, zēns domāja, ka vēl nekad nav bijis tik neapķērīgs kā šonakt. Ja viņš būtu cietis klusu, lācis tiktu nošauts un viņam laimētos izkļūt no tā nagiem. Bet viņš bija tā pieradis palīdzēt meža zvēriem, ka rīkojās gluži neapzinīgi. Kad lācis bija krietnu gabalu ieskrējis meža, viņš apstājās un nolika zēnu zemē.
— Es tev pateicos, mazais, — viņš sacīja. — Ja tevis nebūtu, tad lodes droši vien trāpītu labāk.
Un tagad es tev ko teikšu. Ja tev vēl kādreiz gadās sastapties ar lāci, tad pasaki viņam to, ko es tev tagad iečukstēšu ausī, un viņš tevi atstās mierā…
Tad lāču tēvs klusām iečukstēja zēnam ausī dažus vārdus un pats žigli aizčāpoja projām, jo viņam likās, ka dzird tepat tuvumā medniekus un suņus, kas dzenas pakaļ.
Zēns nu stāvēja viens pats mežā, brīvs un neievainots, un viņš nespēja nemaz ticēt pats savām acīm.
* * *
Meža zosis laidelējās visu vakaru šurp un turp, tās gan sauca, gan visādi izmeklējās, taču Sprīdīti nevarēja atrast. Zosis meklēja pat pēc saules rieta, kamēr kļuva tik tumšs, ka vajadzēja doties pie miera. Visi putni bija stipri nobēdājušies. Viņi domāja, ka zēnam krītot gadījusies kāda nelaime un ka viņš tagad guļ nosities krūmājā, kur zosīm nav iespējams viņu ieraudzīt.
Bet nākamajā rītā, kad saule pacēla savu vaigu pār kalniem, pamodinādama meža zosis, zēns kā parasti mierīgi gulēja putnu vidū, un, kad viņš pamodās un izdzirda zosu pārsteiguma pilnos saucienus, viņam pašam bija skaļi jāsmejas.
Zosis ļoti vēlējās dzirdēt, kā viņam klājies. Jā, viņas pat negribēja doties uz pļavu ganībās, pirms zēns tām visu nebija pastāstījis. Sprīdītis nu žigli un priecīgi izstāstīja visu piedzīvojumu ar lāci, bet tad uzreiz viņam it kā vairs negribējās stāstīt tālāk.
— Nu, ka es atkal esmu te pie jums, to jau jūs pašas zināt, — viņš sacīja.
— Nē, nē, mēs nemaz vēl nezinām! — zosis sauca. — Mēs jau domājām, ka tu esi nosities.
— Savādi gan tas bija, — zēns stāstīja. — Kad lāču tēvs mani atstāja, es uzrāpos kādā eglē un aizmigu. Bet te, gaismai svīstot, pamodos no tā, ka kāds liels ērglis vēja ātrumā šāvās man klāt, paķēra savos nagos un laidās projām. Es jau domāju, ka pienākusi pēdējā stunda. Bet viņš man nekā ļauna nenodarīja, tikai laidās tieši šurp un novietoja mani jūsu vidū.
— Vai tad tas putns nemaz neteica, kas viņš tāds ir? — jautāja lielais, baltais zostēviņš.
— Pirms es vēl paguvu tam pateikties, viņš jau bija prom. Man šķiet, Akkas māte bija viņu atsūtījusi man pakaļ.
— Tas tiešām dīvaini, — sacīja zostēviņš Mārtiņš.
— Vai tu esi cieši pārliecināts, ka tas bija ērglis?
— Neesmu gan ērgli agrāk redzējis, — zēns atteica, — bet šis putns bija tik liels, un es nevaru iedomāties, ka tas būtu kas cits.
Zostēviņš Mārtiņš vērsās pie pārējām zosīm un jautāja, ko tās par šo gadījumu domājot. Bet zosis raudzījās gaisā, it kā tās domātu par gluži citām lietām.
— Mēs nedrīkstam aizmirst, ka pienācis brokastu laiks, — sacīja Akka, steigšus izpleta spārnus un žigli aizlaidās projām.
XXIX DALELFA
Piektdien, 29. aprīlī
Šajā dienā Nilss iepazinās ar Dalarnas dienvidu daļu. Meža zosis laidās pāri milzīgajām Grengesbergas raktuvēm, Ludvikai, Ulvshitanas dzelzs lietuvēm un vecajai Grenghammaras fabrikai, līdz sasniedza Lieltunas līdzenumu un Dalelfu. Sākumā, kad zēns vai aiz katra pakalna ieraudzīja pa fabrikas dūmenim, viņam likās, ka te viss tāds pats kā Vestmanlandē. Bet tad viņi sasniedza lielu upi, kādu Nilss vēl nekad nebija redzējis. Tā bija pirmā lielā upe, ko viņš savā mūžā sastapa. Lielā, platā ūdens straume, kas plūda cauri plašam apvidum, atstāja uz zēnu neizdzēšamu iespaidu.
Kad meža zosis sasniedza Tursongas pontonu tiltu, tās pagriezās un mainīja lidojuma virzienu. Tagad tās laidās uz ziemeļrietumiem gar upi, it kā būtu izvēlējušās to sev par ceļa rādītāju. Zēns vēroja upes krastus, gar kuriem jūdzēm tālu rindās cieši cita aiz citas pacēlās ēkas. Viņš redzēja spēcīgos ūdenskritumus pie Domnarvetas un Kvarnsvedenas, kā arī lielās fabrikas, kuru ratus dzina ūdenskritumi. Viņš redzēja daudzos pontonu tiltus, redzēja laivas un plostus, kas devās pa straumi lejup, skatīja dzelzceļus gar upes malu un vilcienus, kuri devās gar krastiem vai arī brauca upei pāri. Pamazām viņam kļuva skaidrs, ka tā tiešām ir liela un ievērojama upe.
Pret ziemeļiem upe izliecās plašā līkumā. Šī loka vidū zeme likās tukša, un tur nemanīja cilvēkus. Te nu meža zosis apmetās paganīties kādā vientuļā pļavā. Zēns tūdaļ aizsteidzās uz krastmalu. Viņam ļoti gribējās tuvāk apskatīt upi, kas šeit tālu lejā bija sev izskalojusi dziļu, platu gultni. Uz upi veda lielceļš, ceļa galā bija pārceltuve, kas cēla braucējus otrā pusē. Zēnam tas bija kas jauns. Viņš priecājās, krietnu brīdi noraugoties neparastajā ainavā, bet pēkšņi sajuta briesmīgu nogurumu.