«Liekas, man vajadzēs kādu laiciņu nosnausties, jo pagājušajā naktī nedabūju ne aci aizvērt,» viņš sevī nodomāja, apsēdās pie zālēm apauguša ciņa, paslēpās tur cik labi vien varēdams zem zālēm un augu lapām un iemiga.
Viņš pamodās no kāda trokšņa: turpat blakus bija apsēdušies pāris cilvēku, kas sarunājās savā starpā. Viņi bija šeit ieradušies pa lielceļu, bet celtuves prāmis nevarēja braukt upei pāri, jo tur patlaban peldēja lieli ledus gabali. Lai īsinātu sev laiku, vīri bija uzkāpuši augšā krastā un apsēdušies. Tagad viņi runāja par to, kādas grūtības upe cilvēkiem sagādā.
— Nezin vai šogad arī būs tikpat lieli plūdi kā pērngad? — jautāja kāds zemnieks. — Toreiz ūdens sakāpa tik augstu, ka sniedzās līdz pašiem telefona stabiem; straume tad aizrāva sev līdzi visu pontonu tiltu.
— Pērngad mēs nekādu lielu postu nepiedzīvojām, — ierunājās kāds cits zemnieks, — bet aizpērn upe aiznesa manu siena šķūni, kas bija pilns ar sienu.
— Es nemūžam neaizmirsīšu to nakti, — kāds dzelzceļnieks ierunājās, — kad upe nopostīja lielo tiltu pie Domnarvetas. Tajā naktī visā fabrikā neviens strādnieks nedabūja ne acu aizvērt.
— Jā, tiesa gan, ka upe sagādā daudz rūpju, — noteica kāds liels, stalti noaudzis vīrs. — Bet, klausoties jūsu valodās, man gribot negribot nāk prātā mūsu prāvests. Prāvesta namā reiz svinēja kādus svētkus, un arī toreiz visi, kas vien tur bija klāt, sāka gausties par upi, gluži tāpat, kā jūs tagad darāt. Tad prāvests noskaitās un teica, — viņš gribot labāk mums pastāstīt par kādu notikumu. Un, kad mēs bijām to noklausījušies, neviens no mums vairs neuzdrošinājās teikt ļauna vārda par Dalelfu. Domāju, arī jums klātos gluži tāpat, ja jūs būtu šo nostāstu dzirdējuši.
Tagad vīri gribēja zināt, ko tad īsti prāvests toreiz teicis, un zemnieks pastāstīja klātesošajiem par šo atgadījumu, cik nu labi viņš to vēl atcerējās.
«Tālu augšā pie Norvēģijas robežām atradās kāds kalnu ezers. No tā iztecēja strauts, kas tūdaļ, jautri burbuļodams, devās tālāk. Kaut arī strauts bija mazs, to jau pašā sākumā iesauca par Stūru, proti, «Lielo upi», jo varēja nojaust, ka no šī strauta dienās var izveidoties kaut kas spēcīgs.
Tikko strauts bija pametis ezeru, tas ziņkārīgi raudzījās apkārt, gribēdams redzēt, uz kuru pusi doties. Bet tas, ko strauts ieraudzīja, to nemaz nespēja iepriecināt. Pa labi un pa kreisi un tieši priekšā nebija nekas cits saskatāms kā vienīgi mežiem klāti kalni, kas pamazām izvērtās kailos klinšu pauguros; tālāk redzēja kailas, stāvas klinšu sienas, kas veidoja augstu kalnu.
Strauts raudzījās uz rietumiem; tur tas pamanīja Longfjellu līdz ar Djupgravstetenu, kā arī Barfrehognu un Sturveteshognu. Tad strauts lūkojās uz ziemeļiem. Tur tas ieraudzīja Nesfjellu, bet austrumos Nipfjellu un dienvidos Stedjanu. Strauts brīdi pārdomāja, vai nebūtu labāk, ja tas atkal atgrieztos atpakaļ ezerā. Bet tad viņš nolēma, ka vismaz jāpamēģina, vai nevar kaut kādi izlauzties cauri uz jūru. Un tā nu tas devās ceļā.
Nav grūti iedomāties, ka strautam nemaz nenācās viegli izlauzties cauri meža biezoknim. Ja nekas cits viņu te neaizturēja, tad vismaz mežs visur bija ceļā. Lai rastu sev brīvu telpu, strautam nācās izskalot saknes vienai priedei pēc otras. Pavasarī, kad sāka plūst pali un strauta gultnē cēlās ūdens, un vēlāk, kad kalnos sāka kust sniegs un no klintīm lejā gāzās kalnu ūdeņi, strauts bija pats stiprākais un pats straujākais. Tas nu saņēma visus spēkus un, vareni krākdams, devās uz priekšu, noslaucīdams no ceļa izskalotos kokus un zemi; strauts izrāva sev dziļu gultni smilšainajos pakalnos. Bet arī vēlā rudenī, rudens lietum sākoties, tas veica lielus darbus.
Kādā jaukā dienā, kad strauts kā parasti lauza sev ceļu tālāk, tas izdzirda pa labi kaut kur dziļi mežā čalojam un krācam. Strauts tik cītīgi klausījās, ka gandrīz vai apstājās tālāk plūst. «Kas gan tas varētu būt?» viņš sev jautāja. Mežs, kas auga visapkārt, nevarēja nociesties, nepazobojies par strautu.
«Tev gan laikam liekas, ka tu viens pats esi pasaulē?» mežs sacīja. «Bet es tev teikšu, ka tas, ko tu tur dzirdi, ir Grevela strauts, kas nāk no Grevela ezera. patlaban tas izlauzis ceļu cauri skaistai ielejai un droši vien sasniegs jūru tikpat ātri kā tu.»
Bet Stūrai bija pašai sava galva uz pleciem un, kad dzirdēja mežu tā zobojamies, ne mirkli nevilcinājās un sacīja:
«Grevela, nabadzīte, bez šaubām, viena pati nemaz nevarēs sev izlauzt ceļu uz jūru. Pasaki tai, ka Stūra no Vonezera patlaban atrodas ceļā uz jūru un labprāt viņu uzņems un palīdzēs tikt tālāk, ja Grevela tikai grib pievienoties.»
«Tu gan esi lielībniece,» mežs atteica. «Pasveicināšu Grevelu, bet, man šķiet, liels prieks viņai no tava sveiciena nebūs.»
Nākamajā rītā mežs sacīja Stūrai, ka Grevela liekot viņu sveicināt. Viņai visu šo laiku tik grūti bijis jācīnās, lai tiktu uz priekšu, ka tagad tā esot laimīga par katru palīdzības piedāvājumu, tāpēc arī Grevela steigšoties cik vien ātri varēdama, lai pievienotos Stūrai.
Kad tas bija noticis, Stūra vēl jo straujāk plūda tālāk. Pēc kāda laika tā ieraudzīja skaistu, šauru ezeru, kas savos dzidrajos ūdeņos atspoguļoja Idrebergu un Stedjana klinti.
«Kas tad tas?» upe jautāja un aiz brīnumiem palika gandrīz vai stāvam. «Vai tad es būšu apmaldījusies un atkal aizklīdusi atpakaļ pie Vonezera?»
Bet mežs, kas visur bija tuvumā, tūliņ paskaidroja:
«Nē, tu neesi vis aizklīdusi atpakaļ pie Vonezera. Šis te ir Idres ezers, ko Serelfa piepildījusi ar saviem ūdeņiem. Serelfa ir krietna upe, un tagad, kad ezers piepildīts, tā meklē sev izeju tālākam ceļam.