Kad Stūra to dzirdēja, tā žigli teica mežam:
«Tu, kas esi te visapkārt, nodod Serelfai sveicienu no manis un pasaki, ka Stūra no Vonezera ieradusies šeit, un, ja Serelfa atļaus izplūst ezeram cauri, tad aiz pateicības paņems Serelfu līdzi uz jūru. Tad tai nemaz nebūs jābēdājas par tālāko ceļu, par to es pati parūpēšos.»
«Varu jau tavu priekšlikumu Serelfai nodot,» mežs atteica, «bet, man šķiet, ka tā to vis nepieņems, jo ir tikpat liela un spēcīga kā tu.»
Bet jau nākamajā dienā mežs pastāstīja, ka Serelfa arī esot nogurusi, laužot sev ceļu. Tā labprāt pievienošoties Stūrai.
Stūra nu iztecēja cauri ezeram un turpināja sev izcīnīt ceļu aizvien tālāk, cauri mežiem un kalnājiem. Kādu laiku upei veicās gluži labi, bet tad tā iekļuva klinšu spraugā, kas bija aizsprostota no visām pusēm. Nebija nekādas izejas. Upe putoja un krāca aiz dusmām un, kad mežs dzirdēja, cik tā nikna, sacīja:
«Tagad gan tev pienācis gals!»
«Man pienācis gals?» iesaucās upe. «Nē, tā nav, man tikai kas cits padomā. Gribu pamēģināt, vai es, tāpat kā Serelfa, nespēju izveidot ezeru.»
Un tā nu viņa sāka veidot Sernas ezeru. Šajā darbā tai pagāja visa vasara. Jo augstāk kāpa ūdens ezerā, jo lepnāk cēlās arī Stūra, un beidzot tā dienvidu pusē arī atrada kādu vietu, pa kuru varēja no ezera iztecēt laukā.
Kad upe laimīgi bija pārvarējusi visus šķēršļus, tā kādā jaukā dienā izdzirda turpat sev pa kreisi skaļu dārdoņu un čaloņu. Tik skaļu ūdens čalu tā mežā vēl nekur nebija dzirdējusi un tūliņ vaicāja, kas tas esot.
Protams, mežam arī tūliņ atbilde bija gatava.
«Tā ir Fjetelfa,» tas teica. «Vai dzirdi, kā viņas ūdeņi krāc un šņāc? Fjetelfa ir ceļā uz jūru.»
«Ja esi tik liels, ka vari aizsniegt šo upi, tad pasveicini to un saki, ka Stūra no Vonezera piedāvājas paņemt viņu līdzi uz jūru tikai ar tādu noteikumu, ka Fjetelfa pieņem manu vārdu un paklausīgi seko un plūst man līdzi!»
«Nu, to nu gan es nekad neticēšu, ka Fjetelfa padosies un atteiksies no savas patstāvības!» mežs atbildēja.
Bet jau nākamajā dienā mežam vajadzēja atzīties, ka arī Fjetelfa nogurusi viena pati cīnīties un lauzt sev ceļu uz jūru, tā labprāt pievienošoties Stūrai.
Un tā nu Stūra plūda tālāk un tālāk. Jāsaka, ka tā nemaz nebija tik liela, kā varētu domāt, kaut gan tagad tai bija piebiedrojušies tik daudz palīgu. Bet lepna gan tā bija! Visa viņas straume sastāvēja gandrīz vai vienīgi no lielām krācēm, un, skaļi čalodama un krākdama, tā sauca un aicināja sev piebiedroties pat vismazākos pavasara strautiņus, kas burbuļoja mežā.
Kādā dienā tā tālu, tālu uz rietumiem izdzirda mežā plūstam kādu upi. Kad tā vaicāja mežam, tas atteica, ka šo upi saucot par Fuluelfu. Tā esot sevī uzņēmusi visus ūdeņus no Fuluklints un jau paspējusi izraut dziļu un garu gultni.
Tikko Stūra to dzirdēja, tā atkal lūdza mežu nodot šai upei parasto sveicienu. Mežs to arī apsolīja, bet jau nākamajā dienā tas atnesa ziņu no Fuluelfas:
«Saki Stūrai,» — bija teikusi Fuluelfa, «ka es nevēlos nekādas palīdzības. Turklāt šāds sveiciens un uzaicinājums gan labāk piederētos man, nevis Stūrai, jo es esmu no mums abām spēcīgākā un droši vien pirmā sasniegšu jūru nekā Stūra.»
Tikko Stūra izdzirda šādu atbildi, tai tūdaļ bija cits priekšlikums.
«Pasaki Fuluelfai,» tā uzsauca mežam, «ka es to izaicinu uz sacīksti! Ja tā domā, ka ir spēcīgākā no mums abām, tad lai pamēģina arī pierādīt savus vārdus ar darbiem un lai nāk ar mani skrieties! Kas pirmā sasniegs jūru, būs uzvarētāja!»
Kad Fuluelfa saņēma tādu atbildi, tā atteica:
«Man nekas nav pret Stūru, un man būtu patīkamāk, ja es varētu savu ceļu turpināt klusi un mierīgi. Bet Fuluklints man sūta tik daudz ūdens; ka būtu tīrā gļēvulība, ja es Stūras izaicinājumu nepieņemtu.»
Tad nu abas straumes sāka sacensties savā starpā. Vēl jo lielākā steigā nekā līdz šim tās joņoja dienu un nakti un nelikās mierā ne ziemu, ne vasaru.
Bet drīz vien šķita, ka Stūrai vajadzēs nožēlot savu pārsteidzīgo izaicinājumu, jo tai radās kavēklis, kas likās gandrīz vai nepārvarams. Šis kavēklis bija kāds kalns, kas stāvēja upei taisni ceļā. Caur šo kalnu gāja tikai šaura klinšu sprauga. Stūra nu sašaurinājās, cik vien iespējams, un putodama un krākdama pūlējās izkļūt caur šo spraugu. Taču pagāja daudz gadu, kamēr tai izdevās izskalot un izgrauzt klintī pietiekami platu gultni.
Visā šajā laikā Stūra vai katru pusgadu kārtīgi apjautājās mežam, kā klājas Fuluelfai.
«Fuluelfai klājas tik labi, cik vien var iedomāties,» mežs atteica. «Tā apvienojusies un uzņēmusi savā gultnē Jerelfu, kas nes ūdeņus no pašas Norvēģijas robežām.»
Kādu citu reizi, kad Stūra atkal apvaicājās mežam, tas atbildēja:
«Par šo upi tev nav ko bažīties, nupat tā paņēma sev līdzi visu Flormunda ezeru.»
Bet Stūra pati bija klusībā cerējusi paņemt Hormunda ezeru. Kad nu viņa dzirdēja, ka tas apvienojies ar Fuluelfu, tā kļuva tik nikna, ka izspraucās galīgi caur šauro klinšu spraugu un joņoja tālāk, tik mežonīgi krākdama un putodama, ka aizrāva sev līdzi daudz vairāk zemes un meža, nekā tas īsteni būtu nepieciešams. Patlaban bija pavasaris, un upe applūdināja visu apgabalu starp Hikjebergu un Vesabergu, un, iekams cik necik spēja apmierināties, tā jau bija radījusi jaunu apvidu, ko sāka dēvēt par Elfdalu.
«Man gribētos zināt, ko Fuluelfa par to saka!» uzsauca Stūra mežam.
Pa to laiku Fuluelfa bija izrakusi Transtrandu un Limu, bet te tai radās kavēklis pie Limedas, kur tā nevarēja atrast nekādu izeju, jo pār stāvajām klinšu sienām tā baidījās mesties lejā. Bet, kad Fuluelfa saņēma ziņu, ka Stūra izlauzusies caur šauro klinšu spraugu un izrakusi Elfdalu, tad arī viņa pati negribēja vairs ilgāk kavēties un, lai notiktu kas notikdams, metās lejā no Limedas augstās klinšu sienas.