Tas gan bija varens lēciens, taču Fuluelfa laimīgi nokļuva lejā un nu ātrā gaitā devās atkal tālāk. Tā izskaloja Malungu un Jernu, un šeit tai arī izdevās pierunāt Vanupi apvienoties ar viņu, kaut gan pati Vanupe jau bija desmit jūdžu gara un pati uz savu roku izrakusi tik lielu ezeru, kāds ir Venjana ezers.
Šad tad Fuluelfai likās, ka viņa dzird kādu straumi vareni krācam.
«Gandrīz varētu vai domāt, ka Stūra jau metas jūrā,» tā sacīja.
«Nē,» mežs atbildēja, «tas, ko tu dzirdi, nāk no Stūras, bet šī upe vēl nav jūru sasniegusi. Stūra gan uzņēmusi sevī visu Orsas ezeru un Skatungenu, un tagad tā solās piepildīt visu Siljana ieleju.»
Tā bija Fuluelfai laba ziņa. Viņa klusībā nodomāja, — ja jau Stūra reiz iemaldīsies Siljana ielejā, tad tā paliks tur ieslodzīta ka cietumā, un pa to laiku viņa pati varēs mierīgi pirmā sasniegt jūru.
Tagad nu Fuluelfa plūda itin omulīgi uz priekšu. Pavasarī tai bija jāveic grūts darbs. Tai bija jāplūst cauri mežiem un augstiem kalniem, un visur, kur tai laimējās tikt pāri, tā atstāja aiz sevis dziļu, platu ieleju. Tā viņa tecēja no Jernas uz Nosu un no Nosas uz Fludu. No Fludas tā nokļuva līdz Gagnefai. Te sākās līdzenums. Kalni bija atkāpušies tālu atpakaļ, un Fuluelfa varēja mierīgi, bez jebkādām grūtībām tecēt tālāk. Viņa pavisam aizmirsa savu iepriekšējo skubu un vijās līču ločiem kā jauns un jautrs strauts.
Bet, ja Fuluelfa bija aizmirsusi Stūru, tad to pašu vis nevarēja sacīt par Stūru, kas nemaz nebija Fuluelfu aizmirsusi. Katru dienu tā cītīgi strādāja un steidza piepildīt Siljana ieleju ar ūdeni, lai rastos iespēja atkal kādā vietā izkļūt no tās laukā. Bet ieleja gulēja kā milzīgs, nepiepildāms trauks, un šķita, ka to nekad nevarēs piepildīt. Stūra bieži bija tuvu izmisumam un reizēm sāka domāt, ka vajadzēs applūdināt vai visu Jesunda kalnu, lai tikai kaut kādi būtu iespējams izkļūt no tagadējā sprosta. Tad tā mēģināja izlauzties pie Retvikas, bet te stāvēja ceļā Lerdala kalns. Beidzot tai laimējās izkļūt pie Leksandas.
«Nesaki Fuluelfai, ka es esmu atguvusi brīvību!» viņa uzsauca mežam. Un mežs apsolījās klusēt.
Garām ejot, Stūra uzņēma sevī vēl Inas ezeru un tad stalti un lepni plūda cauri Gagnefai.
Kad Stūra bija Gagnefā netālu no Mjelgenas, tā ieraudzīja varenu, platu upi, kas nesa savus gaišos, mirdzošos ūdeņus, it kā rotaļādamās atstumjot sāņus mežus un smilšu kalnus, kas tai gadījās ceļā.
«Kas tad tā par tik brīnum skaistu upi?» jautāja Stūra.
Bet tieši tai pašā brīdī Fuluelfa jautāja gluži to pašu: «Kas tad tā par varenu upi, kas tik stalti plūst no ziemeļiem? Nekad nebūtu domājusi, ka redzēšu tik skaistu straumi, kas tik lepni un spēcīgi plūst cauri ielejai,» viņa sacīja.
Tad nu mežs ierunājas tik skaļi, ka abas upes viņu skaidri varēja sadzirdēt:
«Kad nu jūs abas, Stūra un Fuluelfa, esat tik labi viena par otru izteikušās, man šķiet, ka jūs tagad bez kavēšanās varat apvienoties un tad kopējā gaitā doties uz jūru.»
Likās, abām upēm patika meža vārdi. Bet ceļā stājās vēl viens kavēklis. Neviena no abām upēm negribēja atteikties no sava vārda un pieņemt otras upes nosaukumu. Aiz šā iemesla saprašanās upju starpā gandrīz vai izjuka. Tad mežs ierunājās, ka būtu labi, ja viņas abas izvēlētos sev jaunu vārdu, kāds vēl nav bijis nevienai no tām.
Šāds priekšlikums abām likās pieņemams. Mežam nu vajadzēja izlemt, kā lai abas upes saucas. Un mežs nolēma, ka Stūrai jāatmet savs vārds un jāsaucas par Austrumdalelfu un Fuluelfai tāpat jāatsakās no sava vārda un tagad jāsaucas par Rietumdalelfu. Un, kad abas būšot apvienojušās, tad viņām abām būs viens vienīgs kopējs vārds — Dalelfa.
Kad nu beidzot abas upes bija apvienojušās, tās ar. varenu spēku plūda tālāk. Tagad tām nekas vairs neuzdrošinājās stāties ceļā. Tās abas nolīdzināja Stūrtunas apgabalu tik gludu kā pagalmu; bez bailēm tās metās pāri Kvarnsvedenas un Domnarvetas klintīm. Kad tās tuvojās Runnas ezeram, tās uzņēma sevī visus Runnas ūdeņus un piespieda visas apkārtnes upes tām piebiedroties. Tad tās abas bez kavēkļiem plūda tālāk uz austrumiem arvien tuvāk jūrai un dažās vietās kļuva tik platas kā ezers. Lielu ievērību tās guva pie Sederforsas un Elfkarlebijas un beidzot sasniedza jūru.
Kad tās patlaban gribēja ieplūst jūrā, abas atcerējās savas senās derības, un abām bija jādomā, cik daudz pūļu un rūpju šīs derības tām maksājušas.
Tagad abas jutās vecas un nogurušas un nevarēja vien nobrīnīties par to, ka jaunībā abām tā paticis strīdēties savā starpā un izaicināt vienai otru. Jā, tagad tās jautāja sev: kāds labums gan bijis visiem šiem strīdiem?
Bet šis jautājums palika bez atbildes, jo mežs bija jau tālu aiz viņām un abas upes nevarēja pašas pagriezties atpakaļ savā gultnē. Tās neredzēja, cik lielā mērā cilvēki pa šo laiku bija iedzīvojušies abu upju krastos. Viņi te bija ierīkojuši ceļus; ap Austrumdalelfas ceļiem, tāpat arī Rietumdalelfas ielejā, cits pie cita bija saradušies ciemi. Upes neredzēja, ka visā apgabalā, izņemot viņu sacīkstes straujo ceļu, atradās vienīgi meži un kalni.»
XXX BRĀĻA DAĻA
VECĀ RAKTUVJU PILSĒTA
Piektdien 29. aprīlī
Vecais krauklis Bataki nezināja visā Zviedrijā nevienas citas vietas, kas viņam tā patiktu kā Faluna. Tikko pavasarī cauri sniegam sāka mazliet vīdēt zeme, viņš tūliņ devās turp un palika tad vairākas nedēļas veco raktuvju tuvumā.
Faluna atrodas ielejas ieplakā, caur kuru tek neliela, ne visai gara upīte. Ielejas ziemeļu galā gaiši spīd skaists, mazs ezeriņš ar zaļiem, robotiem krastiem; tas saucas par Varpana ezeriņu. Dienvidu galā plešas Runnezera izveidotais plašais līkums, no kura iznāktu gandrīz īpašs atsevišķs ezers; to sauc par Tiskena ezeru; tā krasti nav skaisti, tie ir apklāti visvisādiem pūstošiem atkritumiem, bet ūdens ir duļķains un ar rāvas piegaršu. No ielejas pret austrumiem stiepjas vesela grēda visai skaistu uzkalnu, kuru virsotnēs greznojas stalti priežu meži un sulīgas bērzu birzis, un kalnu grēda nobeidzas ar ēnainiem dārziem. Pilsētas rietumos paceļas atsevišķa kalnu grēda. Tur augšā aug nabadzīgas priedītes, bet nogāzēs neaug ne koki, ne zāle, un kailā zeme līdzinās īstam tuksnesim. Redzami vienīgi visgarām izkaisītie lielie, apaļie akmens bluķi.