Falunas pilsēta, kas uzcelta ielejas upītes abās pusēs. likās, pilnīgi atbilda tām zemes īpašībām, kādas bija tās pamatos. Ielejas zaļajā pusē atradās arī pilsētas skaistākās un staltākās ēkas. Tur pacēlās abas baznīcas, pilsētas valdes nams, apriņķa priekšnieka dzīvoklis, kalnraktuvju kantori, banka, viesnīcas, vairākas skolas, slimnīca, skaistākās dzīvojamās ēkas un lepnākās vasarnīcas. Turpretim upes klinšainajā pusē gar ielas malām, kura izlocījās gan augšup, gan lejup, pacēlās vienīgi sarkani krāsotas vienstāva mājiņas, gari, vienmuļi šķūņi un lielas, smagas fabriku ēkas. Ielas otrā pusē, pašā klinšu tuksnesī, atradās Falunas raktuves ar nolaišanās ierīcēm, uzvelkamām trīcēm, sūkņu ēkām un citām vecmodīgām mājām, kas it kā noliecās pār izrakņāto zemi, bet iepretim kausējamo cepļu garajām rindām bija sabērti veseli izdedžu kalni.
Krauklis Bataki gandrīz nekad neuzmeta acis ne uz pilsētas daļu austrumu pusē, ne arī uz skaisto Varpana ezeru. Toties viņam patika labāk rietumu puse un nelielais Tiskana ezers.
Krauklis Bataki mīlēja visu noslēpumaino, visu tādu, kur varēja paprātot un kur bija ko pārdomāt, un pamestajā pusē viņam šajā ziņā bija diezgan daudz materiāla. Tā, piemēram, krauklim bija liels prieks meklēt iemeslus, kādēļ vecā, sarkanā koka pilsēta arī nebija nodegusi tāpat kā visas citas sarkanās koka pilsētas šajā zemē. Tāpat viņš bija arī sev jautājis, cik ilgi vēl varēs turēties šīs pār raktuvju malām sašķiebušās mājas. Viņš bija arī nopietni pārdomājis par lielo «šahtu», šo milzīgo caurumu zemē pašā raktuvju laukuma vidū; tur viņš bija nolaidies līdz pašam dibenam, lai izdibinātu, kā šī lielā, tukšā telpa radusies. Viņš nevarēja vien nobrīnīties par milzīgajām izdedžu gubām, kas kā mūris apņēma ir šahtu, ir raktuvju mājas. Bez tam viņam gribējās arī izdibināt, kādam nolūkam vajadzīgs mazais signalzvaniņš, kas ik pēc zināmiem starpbrīžiem reizēm pēkšņi iezvanās un tā visus garos gadus cauri; un tad viņam sevišķi gribējās izzināt, kā izskatās tur apakšā pazemē, kur raka vara rūdu jau pirms vairākiem gadsimtiem un kur zeme bija tā caurumota un izložņāta kā īsts skudru pūznis. Kad krauklim beidzot bija izdevies iegūt cik necik skaidrību šajos jautājumos, viņš pacēlās un aizlidoja baigajā klinšu tuksnesī, lai tur vēl pārdomātu, kādēļ te starp laukakmeņiem neaug zāle, vai arī aizlaidās pie Tiskena ezera. Šis ezers viņam likās kā visbrīnišķīgākais ūdens kopums, kādu jebkad redzējis. Tikai nebija saprotams, kāpēc tur nepavisam nebija zivju un kāpēc ezera ūdens, ja vētras to saviļņoja, kļuva sarkans. Vēl brīnišķīgāk tas bija arī tāpēc, ka kādai raktuvju upītei, kas ietecēja ezerā, bija pavisam mirdzošs, dzidri dzeltens ūdens. Bataki lauzīja galvu par sabrukušo ēku drupām, kas vēl tagad atradās ezera krastā, un par zāģētavām, kuras bija redzamas zaļo dārzu un augsto koku ēnā, starp ievērojamo ezeru un kailo klinšu tuksnesi.
Tajā gadā, kad Nilss Holgersons ceļoja apkārt ar meža zosīm, ārpus pilsētas Tiskena ezera krastā atradās kāda veca māja, ko sauca par sēra virtuvi, tāpēc, ka dažus mēnešus gadā šeit vārīja sēru. Māja bija veca baraka, kas agrāk bijusi sarkana, bet pamazām kļuvusi pelēkbrūna. Logu vietā bija palikuši tikai četrstūraini caurumi sienās, kuri tagad stāvēja aizsisti. Šajā ēkā krauklim Bataki līdz šim nebija laimējies ieskatīties, un tādēļ tā viņu jo vairāk valdzināja. Viņš lēkāja pa jumtu, raudzīdamies, vai te nav atrodams kāds caurums, vairākas reizes nosēdās uz augstā dūmeņa un lūkojās pa šauro eju lejā.
Tomēr kādu dienu krauklim izgāja nelāgi. Pirms tam bija uznākusi spēcīga vēja brāzma un atrāvusi sēra virtuvei kādu lūku. Saprotams, ka Bataki tūliņ izlietoja šo gadījumu un ielaidās pa lūku vecajā ēkā. Bet, tikko krauklis bija iekļuvis iekšā, lūka aizcirtās ciet, un Bataki nu bija ieslodzīts. Viņš gan cerēja, ka vējš atraus lūku atkal vaļā, bet tas tomēr nenotika.
Caur sienu spraugām ēkā iespīdēja diezgan daudz gaismas, un tā nu krauklim bija vismaz tas labums, ka viņš varēja aplūkot telpu. Te gan cita nekā nebija kā vienīgi diezgan liels pavards ar pāris iemūrētiem katliem, bet tos nu Bataki bija aplūkojis līdz apnikumam. Tagad jau viņam sen gribējās tikt ārā no ēkas, taču tas nebija iespējams. Vējš nevēlējās atraut lūku vaļā. Cita neviena cauruma krauklis neatrada, un arī visas durvis bija aiztaisītas. Bataki atradās gluži kā cietumā.
Tagad viņš sāka saukt pēc palīdzības, klaigāja visu cauru dienu. Laikam nebūs neviena cita dzīvnieka, kas spētu sacelt un nebeigt tādu kņadu kā krauklis, un ziņa par kraukļa nelaimi ātri izplatījās visā apkārtnē. Zāģētavas svītrainais runcis bija pirmais, kas dabūja zināt par šo nelaimi. Viņš to paziņoja vistām, un tās atkal izkladzināja to visiem putniem, kam tikai gadījās laisties garām. Drīz vien Falunā zināja visi kovārņi, baloži zvirbuļi un vārnas, kādā nelaimē iekritis krauklis. Visi putni tūliņ salaidās pie vecās sēra virtuves, lai noskaidrotu šo gadījumu. Visi izjuta lielu līdzcietību pret kraukli, tomēr nevienam neienāca nekas labs prātā, kā viņam būtu iespējams tikt no turienes laukā.