Piepeši krauklis iesaucās savā asajā, ķērcīgajā balsī: — Klusu, jūs tur ārpusē! Uzklausieties, ko jums teikšu! Tā kā jūs visi sakāt, ka gribat man palīdzēt izkļūt no šejienes ārā, tad uzziniet, kur patlaban atrodas. vecā meža zoss Akka no Čebnekajses ar visu savu baru! Cik man zināms, šajā gadalaikā viņa uzturas Dalarnā. Pasakiet Akkai par manu nelaimi! Esmu pārliecināts, ka vienīgais, kas man spētu palīdzēt, atrodas viņas zosu barā.
Balodis Agars, kas skaitījās par pašu labāko izlūku visā zemē, atrada meža zosu baru Dalelfas piekrastē, un, kad iestājās krēsla, balodis atgriezās kopā ar Akku. Abi nolaidās sēra virtuves priekšā zemē. Meža zoss Akkas mugurā sēdēja arī Sprīdītis. Citas meža zosis bija palikušas uz nelielas saliņas Runnezerā, jo Akka baidījās, ka tas nāktu vairāk par ļaunu nekā par labu, ja viss meža zosu bars ierastos Falunā.
Kad Akka bija kādu brīdi apspriedusies ar kraukli, viņa paņēma Sprīdīti mugurā un aizlaidās uz kādām mājām, kas atradās turpat sēra virtuves tuvumā. Zoss laidās lēnām pāri dārzam un bērzu birzītei, kas apņēma māju no visām pusēm; un laižoties viņi abi, kā zoss, tā arī zēns, visu laiku uzmanīgi skatījās uz zemi. Varēja skaidri redzēt, ka te ārpusē mēdza rotaļāties bērni, jo visgarām bija izmētātas daždažādas rotaļlietiņas, un nepagāja ilgs laiks, kad viņi no augšas ieraudzīja to, ko meklēja. Jautri čalojošā pavasara strautiņā griezās vesela rinda mazu sudmaliņu, un turpat tuvumā bija nosviests mazs kaltiņš. Uz nelieliem steķīšiem bija uzlikta pusgatava laiviņa, un turpat blakus mazais zēns atrada nelielu kamoliņu buru diega.
Ar abām šīm atrastajām lietiņām meža zoss ar zēnu aizlaidās atpakaļ pie sēra virtuves. Puisēns piesēja vienu diega galu pie skursteņa, bet otru galu ielaida iekšā dziļajā caurumā un tad arī pats nolaidās pa diegu lejā. Kad viņš bija sasveicinājies ar kraukli, kas tam izteica pateicību, ka steidzies palīgā, zēns tūliņ ķērās pie darba, lai ar kaltiņu izcirstu sienā caurumu.
Lai gan sēra virtuvei nebija biezas sienas, tomēr Nilss ar katru kaltiņa sitienu atskaldīja tikai niecīgu šķembu; pelīte ar saviem asajiem priekšzobiem būtu šo pašu darbu veikusi tikpat ātri. Bija skaidrs, ka zēnam būs jāstrādā visu nakti, lai varētu izkalt pietiekoši lielu caurumu, pa kuru krauklis spētu izspraukties laukā.
Bataki briesmīgi ilgojās izkļūt brīvībā un uzbudinājumā nevarēja aizmigt. Pašā sākumā zēns bija ļoti čakls, bet jau pēc kāda laiciņa krauklis dzirdēja, ka kaltiņa cirtieni krīt arvien retāk un beidzot apklust pavisam.
— Tu droši vien esi noguris, — krauklis ieteicās, — un varbūt vairāk nespēj strādāt?
— Nē, nē, es neesmu noguris, — Nilss atsaucās un no jauna saķēra kaltiņu. — Bet es vairākas naktis no vietas neesmu dabūjis izgulēties un tāpēc tagad nezinu kā atturēties no miega.
Kādu laiciņu darbs gāja diezgan sparīgi uz priekšu, tad atkal kaltiņa cirtieni atskanēja arvien gausāk. Un atkal krauklis pamodināja zēnu, taču tagad viņam bija skaidrs, ja nevarēs kaut ko izgudrot, kas zēnu atturētu no miega, tad viņš šonakt ārā netiks, bet tam būs vēl vesela diena jāpavada cietumā.
— Vai tu domā, ka darbs veiktos labāk, ja es tev kaut ko stāstītu? — Bataki iejautājās.
— Iespējams gan, — zēns atteica. Bet tai pašā brīdī viņam uznāca lielas žāvas; mazais puisītis tik ļoti bija samiegojies, ka tikko spēja noturēt rokā kaltiņu.
TEIKA PAR FALUNAS RAKTUVI
— Redzi, mīļo Sprīdīt, — iesāka krauklis, — es šajā pasaulē dzīvoju jau ilgus, ilgus gadus. Esmu pieredzējis ir labu, ir ļaunu, un vairākas reizes ļaudis mani saķēruši un turējuši sprostā; tā esmu iemācījies saprast ne vien ko ļaudis runā, bet arī piesavinājies viņu gudrības. Un uzdrošinos apgalvot, ka visā zemē nebūs neviena putna, kas tik labi pazītu tavus ciltsbrāļus kā es.
Kādreiz es vairākus gadus nepārtraukti atrados sprostā pie raktuvju strādnieku uzrauga tepat Falunā, un viņa mājā es dabūju dzirdēt to, ko tagad gribu tev pastāstīt.
Vecos laikos šeit Dalarnā dzīvoja kāds milzis ar savām abām meitām. Kad milzis sajuta, ka ir jau kļuvis pārāk vecs un ka viņam drīz būs jāmirst, tas pasauca pie sevis abas meitas, lai sadalītu viņu starpā mantu.
Viņa galvenā bagātība bija daži ar varu piepildīti kalni, kurus viņš gribēja atstāt par mantojumu meitām.
«Bet, iekams es atdošu savu mantojumu,» milzis teica, «jums man jāapsola, ka nositīsiet katru svešinieku, kas atradīs jūsu rūdas kalnus, kamēr tas nav paspējis pastāstīt citiem par savu atradumu.»
Milža vecākā meita bija mežonīga un nežēlīga, un viņa tūliņ nekavēdamās apsolīja, ka uz mata izpildīšot tēva pavēli. Otra meita bija daudz labsirdīgāka, un tēvs redzēja, ka viņa iepriekš pārdomāja un tad tikai gribēja dot atbildi. Tādēļ tēvs viņai atstāja vienīgi trešo daļu no visa mantojuma; un tā nu vecākā meita saņēma divreiz vairāk par savu jaunāko māsu.
«Uz tevi es varu paļauties kā uz vīrieti,» teica milzis, «un tāpēc tu saņemsi brāļa daļu.»
Drīz pēc tam vecais milzis nomira, un abas māsas izpildīja pēc sirdsapziņas savus solījumus. Dažs labs nabaga malkas cirtējs vai arī mednieks neviļus atrada vara rūdu, kas kalnos daudzās vietās bija izspiedusies pat zemes virspusē; bet, tikko viņš bija pārnācis mājās un pastāstījis par savu atradumu piederīgiem, kad tam arī tūliņ uzbruka nelaime. Vai nu viņu nosita kāds krītošs koks, vai arī apraka kalna nobrukums. Un neviens no viņiem nebija pirms nāves paguvis citiem parādīt, kur kalnos atrodas dārgā manta.