Tajos laikos bija tāds paradums visā zemē, ka vasarās zemnieki aizlaida diezgan tālu mežos un ganībās savus lopus. Ganu meitas gāja lopiem līdzi, lai tos apsargātu, izslauktu un no piena pagatavotu sviestu un sieru. Lai ļaudīm un lopiem vientuļajās ganībās būtu kur patverties pret negaisu, zemnieki biezajos mežos nolīda pa zemes gabaliņam, uzplēsa to, apstrādāja, uzcēla brīvajā laukumā kādu ēciņu un nosauca to par ganu būdiņu.
Gadījās, ka kāds zemnieks, kas pats dzīvoja Tursonga apriņķī pie Dalelfas, bija uzcēlis savas ganu būdiņas otrā pusē, pie Runnezera, kur zeme bija pavisam akmeņaina, tā, ka neviens pat to nemēģināja iekopt. Rudenī viņš ar diviem darba zirgiem bija ieradies pie lopiem ganībās, lai palīdzētu pārdzīt mājās lopus un pārvestu sviesta muciņas un siera rituļus. Pie lopu skaitīšanas viņš novēroja, ka vienam kazu bukam ragi pavisam sarkani.
«Kāpēc tad kazu bukam Korim tādi sarkani ragi?» zemnieks ieprasījās ganei.
«Es arī nezinu, kāpēc viņa ragi tik sarkani,» ganu meita atbildēja. «Visu augu vasaru viņš ik vakaru atgriezās mājās ar tādiem ragiem. Laikam iedomājies, ka sarkani ragi ir skaisti.»
«Vai tu tā domā?» zemnieks taujāja.
«Ak, šis kazu buks ir ļoti ietiepīgs radījums, es nespēju notīrīt viņa ragus: tikko tie noberzti, kad viņš tūliņ atkal aizskrien un nokrāso no jauna sarkanus.»
«Noberz sarkano krāsu vēlreiz!» zemnieks pavēlēja. «Es gribu paskatīties, kur viņš tos nokrāso.»
Tikko ganu meita bija notīrījusi ragus, kad buks tūliņ atkal ieskrēja mežā. Zemnieks dzinās viņam nopakaļ, un, kad viņš to panāca, buks patlaban trina ragus pie sarkaniem akmeņiem. Zemnieks pacēla dažus akmeņus, pielika pie mēles, paostīja un bija pārliecināts, ka atradis rūdu.
Kamēr viņš vēl tur stāvēja un pārdomāja, turpat blakus no kalna augšas nogāzās klints gabals. Zemnieks paguva atlēkt sāņus un tā izglābās, tomēr kazu buku Koru gan klints gabals ķēra un nosita; kad zemnieks palūkojās gar kalna malu uz augšu, viņš tur ieraudzīja druknu, milzīgu sievu, kas patlaban atkal gribēja sviest viņam virsū klints bluķi.
«Kas tev prātā!» zemnieks iesaucās. «Es taču ne tev, ne tavējiem neesmu nodarījis nekā ļauna.»
«To es it labi zinu,» milža meita atbildēja. «Tomēr man tevi jānogalina, jo tu esi atradis manu vara kalnu.»
Viņa to teica tik bēdīgā balsī, it kā viņai zemnieks būtu jānosit pret pašas gribu; zemnieks to sajuta un uzsāka ar milzieni valodas. Tad viņa tam pastāstīja par veco milzi, savu tēvu, par solījumu, kas viņai bijis jādod, un par māsu, kas dabūjusi brāļa daļu.
«Ak, manai sirdij ir tik pretīgi, ka man jānomaitā visi šie nabaga nevainīgie muļķi, kas atrod manu vara kalnu, un es labāk vēlētos, kaut nemaz nebūtu saņēmusi šo mantojumu,» milža meita teica. «Tomēr, ko esmu solījusi, tas man jāpilda.»
Ar šiem vārdiem viņa ķērās atkal pie klints bluķa un gribēja to grūst lejā.
«Nesteidzies tā!» sauca zemnieks. «Tev taču mani nav jānogalina, jo es neesmu atradis tavu vara kalnu; atradējs bija kazu buks, un viņu tu taču esi jau nositusi.»
«Vai tu domā, ka ar to pietiek?» ieprasījās milža meita šaubu pilnā balsī.
«Saprotams, ka pietiek,» zemnieks atteica. «Tu esi savu solījumu uzticīgi izpildījusi, vairāk no tevis neviens nekā nevar prasīt.»
Un viņš prata milža meitu tik labi pārliecināt, ka viņa atstāja to dzīvu.
Vispirms zemnieks tagad devās mājup ar saviem lopiem. Tad viņš aizgāja uz raktuvju iecirkni un nolīga tur divus kalnračus. Tie viņam palīdzēja rakt un meklēt rūdu tajā vietā, kur bija nosists kazu buks. Sākumā zemnieks baidījās, ka milža meita viņu beigu beigās tomēr nositīs, bet viņai laikam jau bija apnicis visu mūžu sargāt rūdas kalnu, un tāpēc tā zemniekam nedarīja nekā ļauna.
Rūdas kārta, ko zemnieks tagad bija pilnīgi atklājis, stiepās pāri visam kalnam. Rūdas rakšana nebija ne grūta, ne arī prasīja lielas pūles. Zemnieks ar abiem kalpiem sanesa no meža malku, sakrāva to veselām kaudzēm vara kalnā un tad aizdedzināja. No karstuma klints iezis sasprāga, un viņi viegli dabūja rūdu. Pēc tam viņi tīrīja rūdu citās ugunīs tik ilgi, kamēr ieguva tīru varu, kur vairs nebija nekādu sārņu piemaisījumu.
Agrākos laikos ļaudis ikdienas vajadzībām lietoja gandrīz vairāk vara nekā mūsdienās, tāpēc varš bija ļoti meklēta un derīga prece, un zemnieks, kam piederēja vara raktuve, kļuva drīz vien ļoti bagāts vīrs. Viņš uzcēla sev lepnu māju un savu raktuvi nosauca kazu buka vārdā par Koramantu. Kad viņš brauca uz Tursonas baznīcu, tā zirgs bija apkalts ar sudraba pakaviem, un savas meitas kāzās viņš sagatavoja divdesmit mucu iesala un lika no tā darināt alu un desmit lielus vēršus izcepa uz iesmiem.
Toreiz ļaudis pa lielākai daļai dzīvoja mierīgi turpat mājās, katrs savā draudzē, un visādas jaunas ziņas neizplatījās tik ātri kā tagad. Tomēr vēsts, ka atrasta kāda liela vara raktuve, nonāca diezgan laikus ļaužu ausīs, un, kam nebija nekā svarīgāka, ko darīt, tie gatavojās ceļā uz Dalarnu. Koramantā katru nabadzīgu ceļinieku uzņēma visai labi. Bagātais zemnieks pieņēma viņus savā darbā, maksāja tiem krietnu algu un lika rakt rūdu. Rūdas bija diezgan, jā, pārpārim, un, jo vairāk ļaužu strādāja zemniekam, jo bagātāks viņš kļuva.
Kādu vakaru, tā stāsta teika, Koramantā ieradās četri dūšīgi vīri ar kalnraču darba rīkiem pār pleciem. Arī viņus uzņēma tikpat laipni kā citus, bet, kad zemnieks vaicāja, vai tie strādāšot viņam, visi vīri noteikti atsacījās.
«Mēs gribam paši sev rakt rūdu,» viņi paskaidroja.
«Bet jūs taču zināt, ka rūdas kalns pieder man,» zemnieks norādīja.
«Mēs tavu raktuvi nemaz neaiztiksim,» svešie atbildēja. «Kalns ir liels; un tas, kas brīvi un neapsargāti guļ postažā, pieder tikpat labi mums kā tev.»