Vairāk par šo lietu netika minēts ne vārdiņš, tomēr zemnieks vēl vienmēr izturējās pret svešajiem laipni un viesmīlīgi. Otrā rītā agri svešinieki aizgāja darbā; labu gabalu attālāk viņi patiesi atrada vara rūdu un sāka to rakt. Kad viņi tur jau pāris dienu bija nostrādājuši, zemnieks ieradās pie viņiem.
«Kalnā ir ļoti daudz rūdas,» viņš teica.
«Jā, daudziem šeit būs krietni jāpastrādā, iekams šīs bagātības varēs celt dienas gaismā,» svešie atbildēja.
«To es zinu ļoti labi,» zemnieks atteica, «bet manas domas ir tādas, ka jums tomēr no tās rūdas, ko iegūstat, kāda daļa būs jādod man kā nodevas, jo jums tomēr jāpateicas man, ka vispār te varat strādāt.»
«Mēs nesaprotam, ko tu ar to īsti gribi sacīt,» vīri attrauca.
«Redziet, es šo kalnu ieguvu ar savu gudrību,» zemnieks paskaidroja.
Un tad viņš. izstāstīja svešajiem par abām milža meitām un par brāļa daļu.
Vīri klausījās uzmanīgi; bet, ko viņi izlobīja no šā stāsta, bija pavisam kas cits, nekā zemnieks domājis,
«Vai tā ir patiesība, ka milža otrā meita ir daudz bīstamāka nekā tā, ar kuru tu sastapies?» vīri vaicāja.
«Jā gan, viņa jūs vis netaupītu,» atskanēja zemnieka atbilde.
Tad viņš aizgāja no vīriem projām, bet vēroja tos notālēm. Pēc kāda brīža viņš redzēja, ka svešinieki izbeidz darbu un ieiet mežā.
Kad vakarā zemnieks ar saviem ļaudīm ēda vakariņas, no meža puses atskanēja spalgs vilku kauciens. Un cauri meža zvēru kaukšanai bija dzirdami arī cilvēku saucieni pēc palīdzības. Zemnieks žigli pietrūkās kājās, bet abi kalpi, kā likās, negribēja viņam iet līdzi.
«Tas ir pareizi, ka šos neliešus saplosa vilki,» viņi teica.
«Kas iekritis nelaimē, tam jāpalīdz,» zemnieks atteica un steigšus aizskrēja ar visiem saviem piecdesmit kalpiem uz mežu.
Tur viņi tūliņ ieraudzīja lielu baru vilku, kuri lēkāja ap vienu vietu un plēsās laupījuma dēļ. Kad kalpi bija vilkus aizdzinuši, zemē varēja redzēt četru cilvēku miesas, kuras bija jau tā saplosītas, ka nepavisam vairs nevarētu pazīt, ja turpat nebūtu nomestas četras kalnraču lāpstas.
Pēc šā gadījuma viss vara kalns palika vienīgi zemnieka īpašumā līdz pat viņa nāvei. Pēc tam to pārņēma viņa dēli, kuri kopīgi apstrādāja raktuves; visu rūdu, ko darbā ieguva gada laikā, sameta līdzīgās kaudzēs, ko savā starpā izlozēja, un pēc tam katrs savu rūdu izkausēja paša atsevišķā ceplī. Visi brāļi kļuva par ļoti bagātiem kalnračiem un uzcēla sev plašas un greznas mājas. Viņiem sekoja nākamie mantinieki; tie savukārt izbūvēja jaunas šahtas un pastiprināja rūdas iegūšanu. Ar katru gadu raktuvju apgabals palielinājās un arvien vairāk pieauga kalnraču-īpašnieku skaits. Daži dzīvoja tepat tuvumā, citu mājas un kausējamie cepļi atradās izkaisīti pa visu iecirkni. Tā pamazām saradās veseli kalnraču ciemi, un visu apgabalu sauca par lielo vara raktuvju iecirkni.
Tagad tikai nedrīkst aizmirst vienu. Rūda atradās visur zemes virsējā slānī, un to varēja lauzt līdzīgi akmeņiem akmeņlauztuvēs. Tomēr ar laiku rūdu virsējā zemes kārtā, izmantoja, un tagad kalnrači bija spiesti to celt ārā no pazemes. Ar šauro šahtu un garo, līkumaino eju palīdzību viņiem tagad bija jārokas arvien dziļāk zemē iekšā, lai tur ar mīnām spridzinātu rūdas cietos slāņus. Spridzināšana jau pati par sevi ir grūts un smags darbs, bet tas kļūst vēl daudz grūtāks tāpēc, ka dūmi nekur nevar rast izeju; bez tam ļoti daudz pūļu prasa rūdas aizvešana līdz šahtai un uzcelšana augšā. Un, jo dziļāk rakās iekšā zemē, jo bīstamāki kļuva visi darbi. Dažreiz visas apakšzemes ejas pārplūda ūdeņiem, dažreiz atkal iegruva eju griesti un apbēra visus strādniekus. Ar visām šīm pazemes nelaimēm ogļraču amats ieguva tik ļaunu slavu, ka neviens gandrīz negribēja labprātīgi doties iekšā zemes dzīlēs. Tad sāka piedāvāt šo darbu uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem un visādiem klaidoņiem, kuri darīja nedrošus meža ceļus; tiem apsolīja piedot viņu noziegumus, ja viņi iestāsies par kalnračiem Falunas raktuvēs.
Ilgus, ilgus gadus neviens vairs nedomāja par brāļa daļas meklēšanu. Tomēr no sabiedrības izstumto vīru vidū, kuri bija ieradušies lielo vara raktuvju iecirknī, atradās arī tādi, kas dēkas vērtēja augstāk nekā savu dzīvību, un tie nu bieži klejoja pa mežu, cerēdami, ka viņiem varbūt izdosies atrast otro vara kalnu, tā saukto «brāļa daļu».
Kā šiem meklētājiem visiem veicies, nevienam skaidri nav zināms, tomēr kāds stāsts par pāris ogļračiem ir uzglabājies. Šie strādnieki vakarā ieradās pie sava kunga un paziņoja, ka viņiem izdevies mežā atrast ļoti bagātu vara dzīslu. Lai nenomaldītos, viņi esot apzīmējuši ceļu un nākamajā rītā parādīšot kungam šo vara dzīslu. Nākamā diena bija svētdiena, un svētdienā kungs negribēja doties mežā meklēt rūdu, bet labāk gāja ar visiem saviem ļaudīm baznīcā. Bija patlaban ziema, un visi baznīcas gājēji devās kopā pāri Varpana ezeram. Ceļā turp viss norisinājās labi, bet, atpakaļ nākot, abi vīri iekļuva āliņģī un noslīka. Tikai tagad ļaudis sāka atcerēties veco teiku par brāļa daļu, un visi bija pārliecināti, ka šie abi vīri laikam būšot uzdūrušies uz to.
Lai pēc iespējas mazākā skaitā notiktu raktuvēs nelaimes gadījumi, daudzi raktuvju īpašnieki ataicināja no ārzemēm piedzīvojušus kalnračus; un tā nu svešie meistari mācīja Falunas kalnračus, kā ērtāk nokļūt dziļajās raktuvēs un pacelties atkal augšā, kā ierīkot apakšā raktuvēs sūkņus, kas aizsūknētu visus ūdeņus, kā rūdu ar tricēm uzvilkt augšā. Teikai par milža meitām svešie lāgā neticēja; tas gan viņiem likās iespējams, ka tepat netālu varētu būt kāds līdz šim vēl neatrasts rūdas slānis, un to tad viņi cītīgi meklēja. Kādu vakaru raktuvju viesnīcā ienāca viens no vācu meistariem un teica, ka viņš esot atradis «brāļa daļu». Bet domas par lielo bagātību, kas tam nu tagad piederēs, sajauca viņa prātus un padarīja, to gluži negudru. Tai pašā vakarā viņš sarīkoja viesnīcā lielas dzīres; viņš dzēra, dejoja un spēlēja kārtis, beigās izcēlās strīds un kaušanās, un kāds žūpu brālis nodūra vācu meistaru.