No lielā vara raktuvju iecirkņa vēl joprojām ieguva tik daudz rūdas, ka šīs raktuves uzskatīja par bagātākajām visā zemē. Tās sniedza labus ienākumus ne vien visā plašā tuvākā apkārtnē, bet arī pati valsts ievāca ļoti ievērojamu nodokļu sumu, kas bija liels palīgs un atspaids grūtajos gados. Raktuves cēla un paplašināja ne vien Falunu, bet izplatīja slavu arī pa citām pilsētām, tā, ka pat ķēniņi mēdza braukt apskatīt šejienes pirmās šķiras ievērojamās raktuves un dēvēja tās par Zviedrijas laimi un mantas kambari. Ja nu cilvēki domāja, cik daudz bagātības viņi jau ieguvuši no vecajām raktuvēm, tad nav jābrīnās, ka tie, kas ticēja, ka tuvumā atrodas vēl lielāki krājumi, juta sašutumu, kad šie krājumi nav pieejami. Daudzi ziedoja dzīvības, velti meklēdami šos dārgumus.
Viens no pēdējiem, kas esot redzējis «brāļa daļu», bija kāds jauns falunietis; viņš bija bagātas un ievērojamas ģimenes loceklis, un tam pašam piederēja mājas un ceplis pilsētas tuvumā. Viņš gribēja precēt kādu skaistu Leksandes zemnieka meitu un tādēļ kādu dienu devās uz turieni. Falunietis bildināja savu izredzēto, bet viņa deva šādu atbildi: ja viņš neapņemšoties atstāt Falunu pavisam un nepārnākšot dzīvot Leksandē, tad viņa pie tā neiešot. Kausētavu dūmi visu laiku tik smagi un smacīgi gulstoties pāri visai pilsētai, ka viņai kļūstot pavisam smaga sirds, tikai par to domājot vien, ka būtu kādreiz tur jādzīvo.
Jauneklis meiteni ļoti mīlēja un atceļā uz mājām gauži noskuma. Viņš Falunā dzīvoja jau no bērna kājām un bija tā pieradis pie pilsētas gaisa, ka pat nebija ienākušas galvā domas, ka kādam te būtu grūti dzīvot. Kad viņš nu nāca tuvāk pilsētai, tad kļuva gluži izbijies. No raktuvju lielās šahtas, no simtiem kausējamām krāsnīm pacēlās biezi, melni dūmi, izplatīdami kodīgu sēra smaku un apņemdami visu pilsētu kā miglā. Sēra dūmi kavēja koku un stādu attīstību, tāpēc visā apkārtnē pletās kaili lauki. Visapkārt jauneklis redzēja melnu dūmu apņemtas liesmojošas kausējamās krāsnis, ne vien pašā pilsētā un tuvākajā apkārtnē, bet visā apkaimē: Griksbujā, Bentsarvetā, Bergsgordenā, Stenesetā, Korsnesā, Vikā un pat Aspebudā. Tagad viņš saprata: kas pieradis dzīvot pastāvīgā saules gaismā pie spožā Siljana ezera zaļajiem krastiem, tam nebija iespējams uzturēties šeit.
Pilsētas izskats vērta viņu vēl drūmāku, nekā viņš bija jau līdz šim. Viņam nebija nekādas patikas doties tūliņ mājās, tādēļ tas nogriezās no ceļa un iegāja mežā. Te viņš klejoja apkārt visu augu dienu, nemaz nedomājot, uz kurieni dodas.
Pret vakaru viņš piepeši atradās pie kāda kalna sienas, kas spīdēja kā tīrais zelts, un, kad apskatījās tuvāk, tad pārliecinājās, ka spožums ceļas no plašas vara dzīslas. Sākumā viņš sajuta lielu prieku par savu atradumu; bet tad viņam ienāca prātā teika par «brāļa daļu», kas jau tik daudziem atnesusi nelaimi, un arī viņš izbijās.
«Šodien mani patiesi vajā nelaime,» jaunais cilvēks domāja. «Varbūt arī man būs jāzaudē dzīvība tāpēc, ka esmu atradis šo bagātību.»
Ātri viņš pagriezās atpakaļ un devās uz mājām. Pēc kāda laiciņa tas sastapa lielu, staltu sievieti. Likās, ka viņa varētu būt kāda ogļrača godājama un cienījama māmiņa; tomēr viņš neatcerējās, ka būtu to, kādreiz redzējis. Man labprāt gribētos zināt, ko tu te mežā meklē, jo visu dienu redzu tevi klejojam apkārt,» sieviete ieteicās.
«Es meklēju kādu noderīgu apbūves vietu, jo meitene, kuru mīlu, negrib dzīvot Falunā,» jauneklis atbildēja.
«Vai tikai tu nedomā lauzt rūdu no vara kalna, kuru nupat atradi?» sieviete prašņāja tālāk.
«Nē, man tagad ir jāatstāj kalnrača dzīve, jo citādi es nedabūšu savu iemīļoto meiteni.»
«Nu, tad tikai turi vārdu, un tev nekas ļauns nenotiks,» sieviete noteica un devās projām.
Bet jauneklis pasteidzās arī visu tā izkārtot, kā savā postā bija izrunājies. Viņš atstāja savu darbu raktuvēs un uzcēla sev māju tālu projām no Falunas. Tur viņa iemīļotai nebija nekas pretī apmesties.
Ar to nobeidzās kraukļa stāsts. Mazais zēns patiesi visu laiku bija atturējies no miega, lai gan viņš savus darba rīkus lietoja ne visai veikli.
— Un kas notika tālāk? — zēns ievaicājās, kad krauklis apklusa.
— No tā laika varu te iegūst stipri mazāk. Pati pilsēta gan vēl pastāv, bet kausējamās krāsnis ir beigušas kurēties. Visā apkārtnē vēl ir ļoti daudz vecu kalnraču māju, bet to tagadējiem iedzīvotājiem jānodarbojas ar lauku apstrādāšanu un meža kopšanu. Falunas raktuves ir izmantotas galīgi, un tagad būtu pats pēdējais laiks uzmeklēt «brāļa daļu».
— Vai šis kalnracis, par kuru tu nupat stāstīji, tiešām bijis beidzamais, kas redzējis «brāļa daļu»? — zēns jautāja.
— Kad tu būsi izcirtis sienā caurumu un mani atbrīvojis, tad es tev pastāstīšu, kas bijis pats beidzamais, — krauklis atbildēja.
Nilss sarāvās un sāka strādāt žiglāk. Viņam likās, it kā krauklis būtu to teicis pavisam savādā balsī. Gandrīz vai izklausījās, viņš grib zēnam likt saprast, ka pats ir redzējis lielo vara dzīslu. Varbūt viņam bija kāds sevišķs nolūks, ka stāstīja tieši šo teiku?