— Tu gan laikam esi daudz lidojis apkārt šajā apvidū? — zēns ievaicājās, lai dabūtu zināt ko tuvāk. — Un, tā laižoties pāri kalniem un mežiem, tu droši vien daudz ko esi atradis?
— Saprotams, un es tev varētu parādīt daudz ko ievērojamu, ja vien tu drīzāk tiktu galā ar savu darbu, — krauklis noteica.
Tagad Nilss kala tik sparīgi, ka šķembas šķīda uz visām pusēm. Viņš bija pārliecināts, ka krauklis atradis «brāļa daļu».
— Ir tikai žēl, ka tu, būdams krauklis, nevari gūt no tā sev nekāda labuma, — zēns ierunājās.
— Es par šo lietu vairs neteikšu ne vārda, iekams neredzēšu, vai tu maz spēj izcirst tādu caurumu, ka es varētu izkļūt laukā, — krauklis atbildēja.
Puisēns nu kala tā, ka kaltiņš viņa rokā kļuva pavisam karsts. Viņam likās, ka ir atminējis kraukļa nodomu. Viņš pats taču nespēja rūdu lauzt un tāpēc nodomājis visu dāvāt to viņam, Nilsam Holgersonam. Tas bija pats ticamākais un dabiskākais. Bet, ja nu zēns dabūtu zināt noslēpumu, tad, atguvis cilvēka izskatu, atgrieztos uz šejieni, lai saņemtu milzīgo bagātību. Un, ja nu viņam būtu tik daudz naudas, tad viņš nopirktu visu Rietumvemmenhegas draudzi un uzceltu tikpat lielu pili kā Vitševli. Un kādā jaukā dienā viņš tad ielūgtu pie sevis pilī iebūvieti Holgeru Nilsonu un viņa sievu. Kad viņi nāktu iekšā, viņš pats stāvētu uz lieveņa un teiktu:
«Lūdzu, nāciet vien iekšā un rīkojieties tā, it kā jūs būtu paši savās mājās!»
Protams, ka viņi to nepazītu un vaicātu viens otram,. kas gan šis smalkais kungs tāds varētu būt, kas viņus uzaicinājis pie sevis. Un tad smalkais kungs jautātu:
«Vai jums labprāt nepatiktu dzīvot tādā pilī, kāda ir šī?»
«Jā gan, pats par sevi saprotams, tomēr, šāda pils nav priekš mums,» viņi atbildētu.
«Tomēr jūs šo pili varat saņemt kā atlīdzību par. lielo, balto zostēviņu, kas pērngad no jums aizlaidās,» smalkais kungs tad atbildētu…
Zēns nu rīkojās ar kaltiņu aizvien čaklāk… Otrkārt, viņš savu naudu izlietotu, uzceldams Sunnerbu ganībās arī zosu ganei Ozei un mazajam Matsam jaunu mājiņu.
Protams, daudz skaistāku un lielāku nekā vecā būdiņa. Un tad viņš nopirktu visu Tokernu un uzdāvātu zosīm un tad….
— Nu gan man jāslavē tavs čaklums, — krauklis ieteicās. — Man liekas, ka caurums būs jau. diezgan liels.
Un Bataki tiešām varēja izspraukties cauri. Zēns viņam drīz vien sekoja un ieraudzīja kraukli dažus soļus attālu jau sēžam uz akmens.
— Tagad es izpildīšu savu solījumu, Sprīdīt, krauklis iesāka svinīgā balsī, — un pateikšu, ka es pats esmu pēdējais redzējis «brāļa daļu». Tomēr es tev neieteiktu to meklēt, jo esmu nopūlējies daudzus gadus, kamēr atradu.
— Es domāju, ka tu aiz pateicības par manu palīdzību pats man to parādīsi, — zēns ieteicās.
— Ak, Sprīdīt, tev varbūt briesmīgi nāca miegs, kamēr es tev stāstīju par «brāļa daļu», — krauklis teica. — Citādi tu taču to nevēlētos. Vai tad tu nedzirdēji, ka visi tie, kas dara zināmu citiem, kur atrodas «brāļa daļa», zaudē paši savas dzīvības? Nē, mīļais draugs! Bataki savā garajā mūžā ir iemācījies klusēt.
Pēc šiem vārdiem krauklis izpleta spārnus un aizlaidās.
Blakus sēra virtuvei gulēja zosu māte Akka, bet aizritēja labs brītiņš, tikai tad zēns piegāja viņai klāt un to modināja. Viņš bija pavisam noskumis un nelabā omā, tāpēc, ka zaudējis iecerēto lielo bagātību, un tagad jutās tā, it kā visā pasaulē vairs nebūtu itin nekā, par ko varētu priecāties.
XXXI SVĒTĀ VALBORGA VAKARS
Sestdien, 30. aprīlī
Dalarnā svin kādu dienu, ko visi bērni gaida tikpat nepacietīgi kā ziemsvētkus. Tas ir svētā Valborga vakars, kad viņi drīkst dedzināt ugunskurus brīvā dabā.
Jau vairākas nedēļas iepriekš zēni un meitenes nedomā ne par ko citu kā vien par to, kā salasīt kurināmo svētā Valborga ugunij. Viņi dodas mežā un lasa sausus zarus un egļu čiekurus, meklē skaidas pie galdniekiem, mizas, tāsis un resnus klučus pie malkas cirtējiem. Katru dienu viņi iet lūgt veikalniekam vecas kastes; bet, ja kādam izdodas sadabūt tukšu darvas mucu, tad tas noslēpj to kā vislielāko dārgumu un ceļ gaismā tikai pašā beidzamā brīdī, tieši pirms uguns aizdegšanas. Zirņu un pupiņu žuburu mietiem, tāpat izgāztiem sētu stabiem un visiem salauztiem darba rīkiem, tīrumā aizmirstām maikstēm draud briesmas. Kad nu beidzot lielā diena klāt, tad bērni ik ciemā uz pakalna vai ezermalā no sausiem zariem un visa, kas tikai deg, sakrauj milzīgu ugunskuru. Dažreiz pat vienā ciemā ir vairāki ugunskuri. Gadās, ka meitenes un zēni sastrīdas, jau malku meklējot; notiek arī tā, ka ciema dienviddaļā bērni grib aizdegt atsevišķu ugunskuru, bet ciema ziemeļdaļas bērni negrib tam piekrist un sarīko paši uz savu roku citu ugunskuru.
Parasti sārti jau gatavi pēcpusdienā, un bērni ar sērkociņiem kabatā staigā ap tiem un nepacietīgi gaida tumsu. Ap to laiku Dalarnā diena briesmīgi gara. Pulkstenis jau astoņi vakarā, bet tumsa negrib un negrib iestāties. Ārā ir auksts un mitrs, jo ziema tikko šķīrusies. Laukos viss sniegs jau nokusis, un pa dienas vidu, kad saule stāv augstu pie debesīm, gluži patīkami silts; bet mežos atrodamas vēl augstas sniega kupenas, ezeri pārklāti ar ledu, un naktī temperatūra bieži noslīd pat vairākus grādus zem nulles. Tāpēc arī notiek, ka vietumis iekurina ugunskuru, iekams nav gluži tumšs. Bet tikai mazākie un nepacietīgākie bērni tā steidzas; lielākie gaida nakti, lai ugunskurs spīdētu jo spoži.
Beidzot sengaidītais brīdis klāt. Ierodas katrs bērns, kas atnesis kaut niecīgāko zariņu. Vecākais zēns aizdedzina salmu vīkšķi un pabāž to zem ugunskura. Uguns arī tūliņ sāk degt. Zari sprakšķ un sprakšķ, gaisā paceļas melni, draudīgi dūmu mutuļi, beidzot arī gaišas liesmas izlaužas no ugunskura, uzpland vairāku metru augstumā un redzamas visā plašā apkārtnē.