Tikai tagad bērni var paskatīties visapkārt. Lūk, kāda uguns! Raug, tur vēl viena! Tur uz tā pakalna patlaban aizdedzina kādu, un tagad tur deg viena paša augšā uz kalna! Visi bērni cer, ka viņu uguns būs vislielākā un gaišākā; viņiem bail, ka citas ugunis to nepārspēj, un viņi pašā pēdējā brīdī skrien mājās palūgt vecākiem vēl dažas pagales.
Kad ugunskurs jau krietni iededzies, to skatīties nāk pieaugušie un pat sirmgalvji. Uguns nav tikai skaista vien, tā izplata arī patīkamu siltumu vēsajā vakarā, un skatītāji apsēžas uz akmeņiem un ciņiem ap sārtu. Tā nu visi sēž un raugās, līdz beidzot kādam iekrīt prātā, ka varētu gluži labi uzvārīt kannu kafijas, ja nu reiz ir tik laba uguns. Kamēr kafijas katls vārās, kāds stāsta teiku, kad tā ir galā, atrodas atkal cits, stāstītājs.
Lielie domā galvenokārt par kafiju un nostāstiem, bet bērni cenšas pēc iespējas ilgāk uzturēt, savu, ugunskuru gaišās liesmās. Pavasarim tik grūti izkausēt sniegu un ledu. Būtu jauki, ja varētu mazliet palīdzēt! Citādi diezin vai īstā laikā spēs raisīties lapas un ziedu pumpuri.
Meža zosis bija apmetušās naktsguļai uz Siljana ezera ledus, un, tā kā saltais ziemeļu vējš pūta pa visu ezeru, Nilss bija palīdis zem zostēviņa spārna. Zēns bija tikko iemidzis, kad to uzmodināja bises šāviens. Viņš ātri izlīda no spārna apakšas un izbijies skatījās visapkārt.
Te laukā uz ledus viss bija kluss. Lai cik vērīgi viņš raudzījās, mednieki nekur nebija redzami. Bet, kad viņš paskatījās uz krastmalu, tad pavisam, apmulsa. Viņam likās, ka redz atkal kādu brīnišķīgu parādību kā toreiz Vinetā vai Lieldjules dārzā.
Pēcpusdienā pirms apmešanās naktsguļai zosis bija vairākas reizes laidušās pār ezeru. Tad viņas bija zēnam rādījušas lielas baznīcas un ciematus Siljana ezera krastā. Zēns bija redzējis Leksandes, Retvikas, Moras ciemus un Sulerē salu. Baznīcas ciemi bija ļoti lieli; tie drīzāk līdzinājās mazām pilsētiņām. Zēns bija stipri izbrīnījies, redzēdams, cik te ziemeļos zeme biezi apdzīvota. Viss apgabals viņam likās daudz draudzīgāks un viesmīlīgāks, nekā varēja sagaidīt. Viņš te nepamanīja it nekā drausmīga vai atbaidoša.
Bet tagad tumšā naktī uz šiem pašiem krastiem viņš ieraudzīja liesmojam veselu uguns vainagu. Ugunis dega Mora, ezera ziemeļu daļā, uz Suleres salas krastiem, Vikara ciemā, uz Šubergas ciema kalniem, uz zemes mēles pie Retvikas, uz Lerdala kalna, uz visām salām un pakalniem līdz pat Leksandei. Zēns saskaitīja vairāk par simt ugunīm. Viņš nevarēja saprast, no kurienes tās cēlušās. Vai tā nebija atkal kāda burvība?
Arī meža zosis bija atmodušās no šāviena, bet, tikko Akka paskatījās uz krastmalu, viņa teica: — Cilvēku bērni šodien priecājas, — un zosis atkal pabāza galvu zem spārna un iemiga no jauna.
Zēns ilgi nolūkojās ugunīs, kas kā gara dārgakmeņu rota mirdzēja krastmalā. Gaisma un siltums neatvairāmi, gluži kā tauriņu, vilka viņu sev klāt; viņam neizsakāmi gribējās pieiet tuvāk ugunskuriem, bet viņš labi nezināja, vai var zosis atstāt vienas, jo dzirdēja šāvienu pēc šāviena. Kad viņš tagad zināja, ka no tiem nekādas briesmas nav gaidāmas, tad arī šāvieni viņu valdzināja. Ļaudis pie ugunskuriem šķita tik līksmi, ka tiem no smiekliem un gavilēm vien bija par maz un vajadzēja vēl izšaut dažu labu šāvienu. Pie kāda ugunskura, kas dega kalna virsotnē, laida raķetes. Pats ugunskurs tur augšā bija milzīgs, bet no tā vien cilvēkiem nepietika, tie gribēja uzmest savu prieku līdz pašiem padebešiem. Pamazām Nilss bija pienācis krastam klāt. Piepeši. viņš izdzirda dziesmas. Tad nu viņš vairs nevarēja noturēties, bet skriešus devās uz cietzemi.
Pie Retvikas atrodas garš tvaikoņu tilts, kas tālu iestiepjas ūdenī. Pašā tilta galā stāvēja bars dziedātāju; nakts klusumā viņu dziesmas atskanēja pār ezeru. Viņi laikam domāja, ka pavasaris līdzīgi meža zosīm iemidzis uz Siljana ezera ledus, un vēlējās to uzmodināt.
Dziedātāji iesāka dziesmas: «Es zinu zemi tālu ziemeļos», «Kad vasarā skaistajā zaļo jau lauks, plūst Dalarnā upes divas», «Marša soļos dodamies uz Tunu», «Vīru rota — drosme, spēks» un beidzot «Dalarnā dzīvoja, Dalarnā dzīvo». Tās visas bija Dalarnas dziesmas. Uz tilta nebija uguns, un dziedātāji nevarēja tālu saredzēt, bet dziesmu skaņas uzbūra visu klausītāju acu priekšā dzimteni, vēl skaistāku un mīļāku, nekā tā bija dienas gaismā. Likās, it kā tie lūgtu pavasari: «Paskaties jel, kāda zeme tevi gaida! Vai negribi nākt mums palīgā? Vai vēl ilgāk ļausi ziemai nomākt šo brīnišķīgi skaisto zemi?»
Nilss Holgersons noklausījās dziesmā līdz beigām un tad sāka atkal skriet uz dziedātāju pusi. Uz paša krasta dega kāds ugunskurs. Viņš uzmanīgi pienāca tik tuvu, ka varēja saredzēt cilvēkus sēžam un stāvam ap uguni, tāpat dzirdēt viņu sarunas. Atkal viņam uznāca šaubas, vai tikai tā nav kāda burvība. Nekad vēl viņš nebija redzējis cilvēkus tādos tērpos. Sievietēm galvā bija melnas, smailas cepures, mugurā īsi baltas ādas kamzoļi, sārti lakati ap kaklu, zaļi zīda ņieburi, melni svārki ar baltsarkanzaļu un pelēki svītrotu priekšu. Vīriešiem bija zemas, apaļas cepures, gari, zili svārki ar sarkaniem apšuvumiem, īsas, dzeltenas ādas bikses, apsietas ap ceļiem sarkanām saitēm ar vilnas bumbulīšiem galos. Zēns nevarēja saprast, vai apģērbs piešķir viņiem tādu izskatu vai arī viņam pašam liekas, ka visi šie ļaudis daudz lielāki un staltāki nekā citos novados. Viņš dzirdēja tos sarunājamies, bet ilgi nevarēja saprast vārdus. Nilsam ienāca prātā mātes košie apģērbi, kurus viņa glabāja lādē un kurus Skonē jau sen vairs nenēsāja. Viņš prātoja, vai tikai neredz tādus ļaudis, kas dzīvojuši pirms simt gadiem.