Bet drīz vien šīs domas izgaisa, jo viņa priekšā atradās dzīvi cilvēki. Par zēna pārdomām nav nemaz jābrīnās, jo Dalarnas iedzīvotāji tiešām daudz ilgāk nekā citi novadi saglabājuši savu senatni kā valodā, tā arī tērpos un ieražās.
Drīz vien zēns saprata, ka ļaudis ap ugunskuru runā par veciem, pagājušiem laikiem. Viņi stāstīja, kā viņiem senāk klājies jaunības dienās, kad vajadzējis nostaigāt tālus ceļus citos svešos apgabalos, lai ar savu darbu sapelnītu dienišķo maizi piederīgajiem mājās. Zēns noklausījās vairāku vīru dzīves gaitu. Tomēr vislabāk tā atmiņā iespiedās kāds nostāsts, ko pastāstīja kāda veca, veca sieviņa.
PURVA ĶERSTAS STĀSTS
— Maniem vecākiem bija neliela mājiņa Austrumbjerkā, — vecīte iesāka, — bet mēs bijām daudz brāļu un māsu, un laiki toreiz bija grūti, tādēļ man jau ar sešpadsmit gadiem vajadzēja doties svešumā. Mēs no Retvikas izgājām vienā laikā apmēram divdesmit jauniešu. Stokholmā es pirmo reizi nonācu tūkstoš astoņi simti. četrdesmit piektā gada četrpadsmitajā aprīlī. Ceļā man bija līdzi nedaudz maizes, gabaliņš teļa gaļas un kumosiņš siera. Visa mana bagātība naudā bija divdesmit četri šiliņi. Bet pārtiku, ko dabūju līdzi no mājām, es sabāzu maisiņā un kopā ar darba drēbēm jau aizsūtīju iepriekš kādos zemnieka ratos.
Un tā mēs visi divdesmit kopā nogriezāmies pa Falunas ceļu; nostaigājot katru dienu trīs vai četras jūdzes, mēs Stokholmu sasniedzām septītajā dienā. Toreiz bija pavisam citādi nekā tagad, kad mūsu meitenes sasēžas vilcienos un šo pašu ceļu ļoti ērti nobrauc astoņās deviņās stundās.
Kad nu mēs soļojām pa Stokholmas ielām, ļaudis sauca cits citam:
«Redziet, tur nāk Dalarnas karapulks!»
Un tā arī likās, it kā soļotu vesels karapulks, jo mūsu smagās kurpes ar pamatīgajiem papēžiem, kuros kurpnieki bija sadzinuši vismaz piecpadsmit krietnu naglu katrā, dimdināja visu ielu; tā kā nebijām pieraduši pie bruģa apaļajiem akmeņiem, tad gājām neveikli, dažkārt pat klupdami un krizdami.
Mēs devāmies tieši uz iebraucamo vietu «Baltais zirgs» pilsētas dienvidos, Lielajā Pirts ielā, kur Dalarnas ļaudis mēdza apmesties, kad iebrauca pilsētā. Mūsu kaimiņi, Mora ļaudis, apmetās šai pašā ielā, tikai pie «Lielā vainaga».
Tagad nu bija jārauga drīzāk ko nopelnīt, jo man jums jāsaka, ka no līdzi dabūtiem divdesmit četriem šiliņiem man bija vēl palikuši tikai astoņpadsmit. Kāda no mūsu meitenēm teica, ka man jāmēģinot pieteikties pie pulkveža, kas dzīvojot Hornstula ielā. Tur mani pieņēma uz četrām dienām, un man bija jāuzrok dārzs un jāiestāda saknes. Kā algu par šo laiku man maksāja divdesmit četrus šiliņus dienā, bet pašai bija jāēd sava pārtika. No šādas peļņas es nu gan neko daudz nevarēju atļauties ēšanai, bet kungu mazās meitenītes bija drīz ievērojušas, ka esmu ļoti izsalkusi, viņas ieskrēja virtuvē un man šo to iznesa, tā, ka galu galā biju paēdusi.
Pēc tam es atradu darbu pie kādas kundzes Norlanda ielā. Te man bija jāguļ ļoti nožēlojamā istabiņā, kur peles un žurkas sagrauza manu aubīti un kakla lakatiņu un izgrauza arī caurumu ceļakulē. Man iedeva vecu zābaka stulmu, ar ko aizlāpīju caurumu. Šajā mājā man iznāca darbs četrpadsmit dienas, pēc tam steidzos atpakaļ uz mājām ar diviem dālderiem kabatā.
Šoreiz es devos ceļā pāri Leksandei un pāris dienu uzturējos Rennes ciemā. Atceros, ka ļaudis tur vārīja auzu putru, piejaucot klāt smalkas pelavas un klijas. Cita nekā viņiem nebija, un toreizējās bada dienās viņi varēja būt laimīgi, ka tiem vēl ir tik daudz iztikai.
Jā, tajā gadā man neklājās visai spoži, bet nākošajā gāja vēl grūtāk. Jo, redziet, man bija jādodas atkal projām no mājām peļņā, citādi mājiniekiem nebūtu ko ēst. Šoreiz mēs sametāmies kopā kādas trīs meitenes un devāmies uz Hudiksvalu. Līdz turienei bija savas divdesmit četras jūdzes, un visu ceļu mums vajadzēja nest ceļamaisus uz muguras, jo tagad negadījās nevieni zemnieku rati, kas mūs pavestu. Mēs bijām cerējušas dabūt darbu dārzos, bet, kad tur nonācām, vēl nebija nokusis sniegs un no dārzu darbiem nekas neiznāca. Tad es gāju ārā no ciema, staigāju pa zemnieku mājām un gauži lūdzu dot man kaut kādu darbiņu. Ak, mīļie, cik izsalkusi un nogurusi es biju, kad beidzot kādās mājās mani paturēja, kur lika kārst vilnu par astoņiem šiliņiem dienā! Beidzot man tomēr izdevās atrast darbu pilsētas dārzos, kur es paliku līdz jūlija mēnesim. Bet tad mani pārņēma tik briesmīgas ilgas pēc mājām, ka devos mājup uz Retviku. Man taču toreiz bija tikai septiņpadsmit gadu. Manas kurpes bija galīgi nodriskātas, tā, ka visas divdesmit četras jūdzes vajadzēja nostaigāt basām kājām. Tomēr man bija ļoti jautrs prāts, jo šoreiz es biju ietaupījusi piecpadsmit dālderus, pie kam nesu vēl līdzi mazākajiem bērniem dažas vecas, sakaltušas baltmaizītes un vīstoklītī cukura graudiņus, ko biju sakrājusi. Tikko man iedeva divus graudiņus cukura kafijas krūzītei, es pieliku tikai vienu, bet otru paglabāju.
Tagad jūs te nu sēžat, meičas, un nezināt, cik ļoti jums jāpateicas dievam, ka pienākuši labāki laiki, jo toreiz viens bada gads sekoja otram. Visiem Dalarnas jauniešiem bija jādodas katru gadu projām svešumā pelnīt maizi. Nākamajā, tūkstoš astoņi simti četrdesmit septītajā gadā, es devos atkal uz Stokholmu un strādāju tur lielajā Hornbergas dārzā. Tur mēs bijām vairākas meitenes un tagad dabūjām arī lielāku dienas algu, tomēr mums bija jādzīvo ļoti taupīgi. Rakdamas dārza zemi, mēs salasījām vecas naglas un kaulus, ko pārdevām lupatniekiem. Par šādi iegūto naudu tad pirkām cietus jo cietus sausiņus, kādus mēdza cept karavīriem. Jūlija beigās es atgriezos atkal mājās, lai palīdzētu novākt ražu. Šoreiz es biju ietaupījusi trīsdesmit dālderus.