Arī nākošajā gadā man bija jāiet peļņā. Tagad es atradu vietu Stalmestargordenā, Stokholmas tuvumā. Tovasar Lagordjerdetā rīkoja manevrus, un ēdienu pārzinis mani sūtīja uzraudzīt virtuvi, kas bija novietota lielos ratos. Pat ja es nodzīvotu simt gadu, tomēr nekad neaizmirsīšu to dienu, kad man karaļa Oskara priekšā nometnē bija jāpūš ganu stabule. Karalis man kā balvu atsūtīja veselus divus dālderus.
Tad es dažas vasaras no vietas pelnījos kā pārcēlāja Brunsvikā un vedu pāri ļaudis no Albanas uz Hagu. Tās bija manas visjaukākās vasaras. Mums laivā līdzi bija arī ganu stabule, un dažreiz ļaudis paši ņēma rokās airus, lai es varētu tiem pūst stabuli. Kad rudenī pārcēlāja darbs izbeidzās, es devos uz Uplandi un palīdzēju tur zemniekiem apkūlībās. Ap ziemsvētkiem es vienmēr atgriezos mājās ar kādiem simt dālderiem kabatā. Un tad es vēl kuļot arī biju nopelnījusi graudus sēklai; tikko iestājās labs ziemas ceļš, tēvs aizbrauca graudiem pakaļ. jā, redziet, ja es un citi bērni nebūtu nesuši mājās savus sīkos ietaupījumus, tad mājiniekiem trūktu iztikas, jo pašu zemes raža mums pa lielākai daļai līdz ziemsvētkiem bija noēsta, un tajos laikos vēl nemēdza stādīt daudz kartupeļu. Pēc svētkiem bija jau jāsāk pirkt graudi maizes cepšanai no bodnieka. Mums bija jābūt ļoti taupīgiem, jo toreiz muca rudzu maksāja četrdesmit dālderu un muca auzu — divdesmit četrus. Atceros, ka reiz mēs par auzu mucu atdevām govi. Toreiz visi cepa pie maizes klāt smalki sakapātus salmus. Varu jums apgalvot, ka šo salmu maizi nebija viegli norīt. Vajadzēja piedzert krietni daudz ūdens, kamēr to dabūja lejā.
Tā es katru gadu klejoju apkārt no vienas vietas uz otru, kamēr apprecējos. Tas notika tūkstoš astoņi simti piecdesmit sestajā gadā. Redziet, mēs ar Janu bijām jau Stokholmā labi iedraudzējušies. Bet, braucot no turienes uz mājām, mana sirds sajuta maķenīt bailes, ka tikai stokholmietes nenovērš viņa domas no manis. Es zināju, ka meičas viņu saukāja par skaisto Purva Janu un daiļo dalarnieti. Tomēr viņa sirdī nemājoja viltība, un, kad viņš pilsētā bija diezgan iekrājis, mēs nosvinējām kāzas.
Nākošie gadi aizritēja itin līksmi, un mums nebija nekādu rūpju; tomēr tāda dzīve nevilkās visai ilgi. Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešajā gadā Jans nomira, un es paliku viena pati ar pieciem maziem bērniem. Tomēr pārlieku grūti mums arī tagad neklājās, jo Dalarnā bija iestājušies labāki laiki. Nu jau kartupeļi padevās labāk un arī labība auga raženāk. Bija liela starpība, salīdzinot ar agrākajiem gadiem. Es apstrādāju savus nelielos lauciņus, kas man bija palikuši pēc vīra nāves, un arī pašiem sava mājiņa mums bija. Tā aizritēja gads pēc gada, bērni pamazām pieauga, un tie, kuri vēl tagad ir dzīvi, jau kļuvuši par diezgan pārtikušiem cilvēkiem, — lai paldies par to mīļajam dievam! Jūs to nemaz nevarat iedomāties, cik trūcīgi te Dalarnā toreiz dzīvoja ļaudis, kad jūsu māte vēl bija jauna.
Pēc šiem vārdiem vecīte apklusa. Uguns bija izdzisusi, kamēr viņa stāstīja. Tagad visi piecēlās un teica, ka laiks iet mājās. Zēns izgāja ārā uz ledus, lai apskatītos pēc saviem biedriem, bet, kamēr viņš viens pats skrēja projām pa ledu, tam ausīs vēl vienmēr skanēja vārdi, ko bija dzirdējis dziedam uz tilta:
Tad sekoja daži pantiņi, kurus zēns vairs neatcerējās. bet beigas viņam vēl bija palikušas atmiņā:
Nilss vēl nebija aizmirsis to, ko skolā mācījies par Stūru cilts vīriem un par Gustavu Vazu, un vienmēr viņš bija brīnījies, kādēļ tieši te Dalarnā tie ikreiz meklējuši palīdzību. Tagad zēns saprata: tādā zemē, kur atrodas tādas sievietes kā šī vecīte, kas nupat pie ugunskura bija stāstījusi savus piedzīvojumus, vajadzēja būt arī neuzvaramiem vīriem.
XXXII PIE BAZNĪCĀM
Svētdien, 1. maijā
Kad nākamajā rītā zēns pamodās un izlīda, no spārna apakšas, viņš nevarēja atturēties neiesmējies. Pa nakti bija uzsnidzis dziļš sniegs, un arī tagad sniga vēl joprojām. Viss gaiss bija pilns lielām, baltām pārslām, kas izskatījās kā nosalušu tauriņu spārni. Uz Siljana ezera sniegs gulēja vairāku centimetru biezumā, krastmala bija gluži balta un meža zosu muguras tā apsnigušas, ka putni līdzinājās mazām sniega kupeniņām.
Šad tad Akka vai Iksi un Kaksi mazliet sakustējās, bet, kad redzēja, ka vēl aizvien snieg, steidzīgi pabāza atkal galvu zem spārna. Viņas droši vien domāja, ka tādā laikā nekā prātīga nevar iesākt, tikai labi izgulēties, un Nilss zosis arī pilnīgi saprata. Pēc dažām stundām viņu pamodināja Retvikas baznīcas zvani, kas aicināja uz dievkalpojumu. Sniegs vairs nesniga, bet pūta stiprs ziemeļu vējš, uz ezera bija ļoti auksti. Nilss priecājās, kad zosis nopurināja sniegu un laidās uz krastmalu meklēt barību.
Šajā dienā Retvikas baznīcā iesvētīja jauniešus, un iesvētāmie, kas bija ieradušies jau agri no rīta, stāvēja nelielos pulciņos baznīcas priekšā. Visi viņi bija ģērbušies sava novada tērpos, un tie bija tik jauni un raibi, ka spīdēja jau pa gabalu.
— Mīļā Akkas māt, laidies mazliet lēnāk, lai varu apskatīt iesvētāmos! — zēns lūdzās.
Vecā meža zoss paklausīja, nolaidās, cik zemu vien varēja, un trīs reizes aplidoja apkārt baznīcai. Grūti pateikt, kā šie jaunekļi un jaunavas izskatītos tuvumā, bet, no augšas raugoties, Nilsam likās, ka nekad nav redzējis tik skaistus jauniešus. «Es domāju, ka paša ķēniņa pilī nav staltāku prinču, ne daiļāku princešu!» viņš sevī noteica.