Tiešām, naktī bija krietni snidzis. Visi lauki Retvikā bija tā apsniguši, ka Akka nevarēja atrast vietu, kur apmesties ar savu zosu baru. Ilgi nedomādama, viņa turpināja laisties tālāk uz dienvidiem — uz Leksandes pusi.
Leksandē, kā pavasaros parasts, visi jaunieši bija devušies projām meklēt darbu. Vecie vien bija palikuši mājās. Kad meža zosis laidās pāri, gara rinda vecu māmiņu pa krāšņo bērzu aleju devās uz baznīcu. Viņas nāca pa baltajiem celiņiem, ģērbušās skaistos, sniegbaltos jērādas puskažociņos, baltos ādas brunčos, dzeltenos vai melnbalti svītrainos priekšautos un baltām, cieši pieguļošām aubēm galvā.
— Mīļā Akkas māt, laidies, lūdzu, lēnāk, lai varu apskatīt šos vecos ļaudis! — zēns lūdzās.
Vecai barvedei šis lūgums likās gluži saprotams; viņa laidās trīs reizes pāri bērzu alejai, cik zemu vien drīkstēja.
Nevarēja zināt, kādi šie vecie cilvēki būtu tuvumā, bet, no augšienes raugoties, Nilsam likās, ka nekad vēl nav redzējis tik cienīgas vecas sievas laipnām un gudrām sejām.
«Var domāt, ka viņu dēli un meitas ir karaļi un karalienes,» Nilss sevī prātoja.
Leksandē bija tikpat daudz sniega kā Retvikā, un tāpēc Akka nolēma doties vēl vairāk uz dienvidiem — uz Gagnefu.
Gagnefā pirms dievkalpojuma vajadzēja notikt kādai apbedīšanai. Bēru gājiens bija mazliet nokavējies, un arī pati apbedīšana vilkusies ilgāk, nekā iepriekš bija nodomāts. Kad meža zosis laidās šeit pāri, visi cilvēki vēl nebija sagājuši baznīcā. Vairākas sievas staigāja pa kapsētu un apraudzīja savu piederīgo kapus. Sievas bija ģērbušās zaļos ņieburos ar sarkanām piedurknēm; galvā tām bija krāsaini lakati, izrotāti raibām bārkstīm.
— Mīļā Akkas māt, — zēns lūdzās, — jel laidies mazliet lēnāk, lai labāk varu apskatīt zemnieku sievas!
Vecā meža zoss paklausīja un atkal laidās trīs reizes šurp un turp pāri baznīcai. Grūti pateikt, kā šīs sievietes izskatītos tuvumā, bet zēnam, no augšas raugoties lejā kapsētā, viņas likās kā košas puķes.
«Viņas visas izskatās tā, it kā būtu uzaugušas kāda ķēniņa dārzā,» viņš sevī nodomāja.
Bet arī Gagnefā nebija atrodams neviens no sniega brīvs lauks, un tā nu meža zosīm neatlika nekas cits kā doties tālāk uz Fludu. Kad meža zosis te ieradās, ļaudis jau atradās baznīcā; pēc dievkalpojuma bija jānotiek laulībām, un visi kāzinieki stāvēja dievnama priekšā un gaidīja. Līgavai bija zeltīts vainags uz vaļējiem matiem; viņa bija tik bagātīgi izgreznota puķēm, raibām lentām un rotām, ka acis apžilba, uz viņu raugoties. Līgavainim bija gari, zili svārki, īsas bikses un sarkana cepure. Līgavas māsu ņieburu un svārku vīles bija nošūtas rozēm un tulpēm. Vecāki un radi raibos sava novada tērpos noslēdza gājienu.
— Mīļā Akkas māt, lūdzu, laidies mazliet lēnāk, lai varu apskatīt jauno pāri! — zēns lūdzās.
Barvede nolaidās, cik zemu vien uzdrošinājās, un trīs. reizes aplidoja ap dievnamu. Grūti sacīt, kā izskatītos kāzinieki tuvumā, bet, no augšienes raugoties, zēnam likās, ka nekad vēl nav redzējis tik skaistu līgavu, staltu līgavaini, tik lepnu kāzu gājienu. «Diez vai pats karalis ar karalieni izskatās skaistāki, kad tie staigā apkārt pa savu pili?» viņš sevī nodomāja.
Fludā meža zosis beidzot atrada neapsnigušus laukus un apmetās ieturēt maltīti.
XXXIII PLŪDI
No 1. līdz 4. maijam
Vairākas dienas Melarezera ziemeļos plosījās negaiss. Debess bija klātin noklāta mākoņiem, vējš gaudoja, lietus lija straumēm. Kaut gan cilvēki un zvēri zināja, ka bez tāda laika nevar iestāties pavasaris, tomēr tas viņiem likās gandrīz vai nepanesams.
Kad lietus jau bija lijis cauru dienu, sniega kupenas mežos sāka kust un pavasara strautiņi burbuļot. Ūdens it visur, vai tas atradās seklās peļķēs vai mierīgi skalojās grāvjos, vai arī sūcās starp purvu un dumbru ciņiem, — it visur tas sāka rosīties un meklēja ceļu uz upēm, lai līdzi tām nokļūtu jūrā.
Strauti steidzās cik ātri vien varēdami uz Melara upēm, un upes pūlējās tos novadīt līdz ezeram. Tad piepeši vienā pašā naktī visi mazie Uplandes un Bergslagas ezeri nometa savu ledus segu. Upes nu pildījās ledus gabaliem un ūdens sakāpa līdz krastmalai. Melarezers drīz vien bija uzņēmis sevī tik daudz ūdens, ka tam, mežonīgi putojot, vajadzēja meklēt izeju. Bet Norstrems, pa kuru ezers notek, ir šaurs un nevar pietiekami ātri novadīt ūdeni. Turklāt vēl pūta nikns austrumu vējš un svieda jūras viļņus pret krastu, neļaujot Norstremam ieplūst jūrā. Tā kā upes aizvien no jauna nesa Melaram ūdeni klāt, bet tas tos tik strauji vis nespēja novadīt, lielajam ezeram neatlika nekas cits kā kāpt laukā no krastiem.
Ezers kāpa lēni, it kā žēlodams skaisto krastmalu. Tā kā tā ir zema, tad jau īsā laikā apkārtne bija pārplūdusi, un visur valdīja liels uztraukums.
Melarezers atšķiras no citiem. Tas sastāv no nelielām jomām, līčiem un šaurumiem. Nekur neredz lielus ūdens klajumus. Šis ezers kā radīts ekskursijām, izbraucieniem buru laiviņās un jautrai zvejai. Tas ir tik bagāts jaukām, kokiem apaugušām salām, saliņām un pauguriem. Kaili krasti nemaz nav ieraugāmi. Izskatās gluži tā, it kā ezers nekad nebūtu domājis, ka te varētu atrasties kas cits nekā grezni nami, vasarnīcas un atpūtas vietas. Tā kā parasti tas izskatās mierīgs un piemīlīgs, tieši tāpēc visi tik briesmīgi uztraucas, kad dažreiz pavasaros tas kļūst bīstams.