Kad šoreiz likās, ka Melarezers nopietni taisās pārplūst, visas laivas un laiviņas, kuras pa ziemu bija uzvilktas uz cietzemes, lielā steigā salaboja un pārdarvoja, lai vajadzības gadījumā tās būtu gatavas lietošanai. Veļas mazgātāju laipas noņēma, no krastmalas, tiltus nostiprināja. Uzraugi, kuru pārziņā atradās krastmalas dzelzceļi, staigāja šurpu turpu un nedrīkstēja aizmigt ne nakti, ne dienu.
Zemnieki, kuriem vēl bija siens uz salām, steidzās to nogādāt malā — drošībā. Zvejnieki glāba savus tīklus un rīkus, lai plūdi tos neaizrautu. Pie pārceltuvēm drūzmējās cilvēki, kas vēlējās, cik iespējams, ātrāk tikt otrā krastā; visi traucās, lai plūdi tos nepārsteigtu.
Stokholmas apkārtnē, kur krastmala kā sētin nosēta vasarnīcām, valdīja vislielākā rosība. Lai gan lielais vairums namu stāvēja tik augstu krastā, ka tiem nedraudēja tiešas briesmas, tomēr ikkatrai vasarnīcai bija sava peldu būda un laivu piestātne, tās nu steidzīgi vajadzēja novākt drošībā.
Ne vien cilvēki tā uzbudinājās, kad Melarezers kāpa ārā no krastiem. Arī pīles, kas bija sadējušas olas krasta krūmājos, ūdensžurkas un cirslīši, kuri dzīvoja gar krastmalu un kuru alās vēl atradās mazi bērni, bija vislielākā mērā uztraukti. Pat lepnie gulbji sāka baiļoties par savām ligzdām un olām.
Viņu bailes arī bija dibinātas, jo Melara ūdens ik stundu cēlās augstāk. Tas jau kāpa gar vītolu un alkšņu stumbriem. Pat dārzos tas bija ieplūdis un tur turpināja savus nedarbus; sakņu dobēs, tāpat kā rudzu laukos, tas nodarīja lielu postu.
Ezers kāpa un kāpa vairākas dienas. Zemās pļavas ap Gripsholmu stāvēja zem ūdens, un lielā, vecā pils bija atšķirta no sauszemes ne jau vairs ar šauru grāvi, bet gan ar veselu līci. Strengnesas skaistais liedags bija pārvērties putojošā straumē, un Vesterosas iedzīvotāji jau gatavojās braukt laivās pa ielām. Divi aļņi, kas ziemu bija pavadījuši uz kādas Melara salas, redzēdami savu paslēptuvi zem ūdens, metās ezerā un peldus sasniedza zemi. Pa ūdeni peldēja liels daudzums koku, dēļu un baļķu, spaiņu un toveru, un ļaudis visur pulējās glābt savu īpašumu.
Šajā smagajā laikā lapsa Smirre kādu dienu pastaigājās pa nelielu bērzu birzi uz ziemeļiem no Melarezera. Viņa vēl arvien domāja par meža zosīm un Sprīdīti. Viņu pēdas tā bija pazaudējusi un tagad prātoja un domāja, kā zosis atkal dabūt rokā.
Viņa tā staigāja gluži noskumusi, kad piepeši ieraudzīja uz kāda bērza zara balodi — ziņnesi Agaru.
— Priecājos, tevi satiekot, Agar! — iesaucās lapsa kūmiņš. — Tu varbūt varēsi man pateikt, kur pašlaik atrodas Akka no Čebnekajses ar savu baru?
— Var jau būt, ka zinu, — atbildēja Agars, — bet tev nu gan es to neteikšu.
— Man tas vienalga, — Smirre atbildēja, — ja tikai apņemies viņai aiznest kādu ziņu, kas man uzticēta. Tu zini, cik nožēlojamā stāvoklī atrodas Melarezera krasti. Ir briesmīgi plūdi, un lielais gulbju pulks, kas apdzīvo Jelstas līci, ļoti noraizējies par savām ligzdām un olām. Gulbju karalis Gaišais esot dzirdējis stāstām par mazo puišeli, kas ceļo kopā ar meža zosīm un kas visur zina padomu, viņš mani sūtīja pie Akkas un lūdza, lai tā kopā ar Sprīdīti ierodas Jelstas līcī.
— Es tavu lūgumu izpildīšu, — Agars atbildēja. — Tikai nesaprotu, kā tāds mazs radījums var gulbjiem palīdzēt.
— Es arī ne, bet stāsta, ka viņš varot it visu, — Smirre atteica.
— Brīnos arī par to, ka Gaišais sūta šo ziņu meža zosīm ar lapsu, — iebilda Agars.
— Tev taisnība, mēs esam ienaidnieki, — Smirre atbildēja laipnā balsī. — Bet tagad, briesmu brīdī, mums cits citam jāizpalīdz. Tomēr būtu labāk, ja tu Akkai neteiktu, ka šo ziņu saņēmi no lapsas, jo viņai tas liksies aizdomīgi.
JELSTAS LĪČA GULBJI
Visdrošākais patvērums Melarezera visiem ūdens putniem ir Jelstas līcis, Ekulsundas līča iekšējā daļa, bet Ekulsundas līcis savukārt ir Bjerkes līča paplašinājums ziemeļos. Šis līcis ir viens no lielākajiem, kas iestiepjas Uplandē. Līča krasti ir lēzeni, ūdens te nav dziļš un aizaudzis niedrēm, gluži tāpat kā Tokernas ezers. Šis līcis gan nav tik liels kā slavenais putnu ezers, tomēr teicama paslēptuve putniem, jo kopš daudziem gadiem pieskaitīts rezervātiem. Šeit uzturas liels pulks gulbju. Vecās kroņa muižas Ekulsundas īpašnieks aizliedzis medīt šinī līcī, lai netraucētu gulbjus.
Tikko Akka bija saņēmusi vēsti, ka gulbjiem nepieciešama tās palīdzība, viņa devās uz Jelstas līci. Viņa te ieradās vakarā ar visu savu zosu baru un tūliņ arī redzēja postu, ko plūdi nodarījuši. Lielās, norautās gulbju mītnes vējš dzenāja pa līci; dažas jau bija izirušas, citas apgāzušās, un olas tagad gulēja ūdens dibenā.
Kad Akka ieradās līcī, gulbji bija salasījušies pie labāk aizsargātā krasta austrumu pusē. Plūdi bija viņiem nodarījuši lielu postu, taču gulbji jutās pārāk lepni, lai izrādītu savas bēdas.
— Nav vērts skumt, — viņi teica. — Šeit diezgan sakņu, zāļu un stiebru, taisīsim atkal jaunas mītnes.
Nevienam no tiem nebija nācis prātā lūgt pēc palīdzības, un viņi nemaz nevarēja nojaust, kādu ziņu Smirre nosūtījusi meža zosīm.
Gulbju bija vairāki simti, un viņi bija sapulcējušies pēc vecuma un kārtas. Jaunākie un mazāk piedzīvojušie atradās pulka ārmalā, vecākie un gudrākie — vairāk pret vidu. Pašā vidū peldēja gulbju karalis Gaišais un karaliene Sniegbaltā. Abi viņi bija vecāki par citiem gulbjiem, un vairums gulbju saimes locekļu skaitījās to bērni un bērnubērni.
Gaišais un Sniegbaltā vēl atcerējās tos laikus, kad Zviedrijā nemaz nebija meža gulbju, bet vienīgi pieradināti mājas gulbji peldēja pa pils grāvjiem un dīķiem. Tad reiz kāds gulbju pāris bija aizlaidies un apmeties Jelstas līcī. No viņiem tad arī cēlušies visi tie, kas šeit vēlāk dzīvoja. Tagad viņu cilts locekļi jau apdzīvoja vairākus Melarezera līčus, kā arī Tokernas un Hornborgas ezerus. Visi tie bija cēlušies no Jelstas līča, un gulbji, kas tur dzīvoja, lepojās, ka viņu dzimtas locekļi vairojas un ieņem ezeru pēc ezera.