Meža zosis bija nolaidušās līča rietumu krastā, bet, ieraudzījusi gulbjus, Akka tūliņ aizpeldēja pie tiem. Viņa pati bija gluži izbrīnījusies par saņemto ziņu, kas to ļoti pagodināja, un negribēja tādēļ ne mirkli vilcināties ar palīdzību.
Nonākusi gulbju tuvumā, Akka atskatījās atpakaļ, vai arī zosis peld taisnā līnijā vienlīdzīgos atstatumos viņai pakaļ.
— Peldiet nu glīti un žigli! — viņa teica. — Neskatieties tā, acis izpletušas, uz gulbjiem, it kā vēl nekā skaista nebūtu redzējušas, un nepiegrieziet arī vērību tam, ko viņi jums teiksi
Tā nebija pirmā reize, kad Akka apmeklēja veco gulbju karali un karalieni. Līdz šim gulbji to arvien bija uzņēmuši ar cieņu, kāda pienākas tik iecienītam un daudz ceļojušam putnam. Bet viņai nekad nebija paticis tas, ka nācās izpeldēt cauri visiem citiem jaunajiem gulbjiem, kas pulcējās ap karali. Nekad viņa pati sev nelikās tik maza un pelēka kā gulbju vidū un šad tad arī bija izdzirdusi piezīmes par pelēkiem un nabadzīgiem putniem. Taču gudrākais bija šādas piezīmes nemaz neievērot. Šoreiz viss noritēja neparasti labi. Gulbji mierīgi peldēja sāņus, un meža zosis devās pa balti mirdzošo lidoņu iežogoto ceļu uz priekšu. Šie baltie putni, kas izpleta spārnus kā buras, lai svešu priekšā lepotos visā savā skaistumā, arī tiešām bija brīnišķīgi. Šoreiz tie netaisīja nevienas piezīmes, un Akka jutās pavisam pārsteigta.
«Karalis Gaišais droši vien dabūjis zināt par viņu nerātnībām un pavēlējis izturēties pieklājīgi,» vecā meža zoss nodomāja. Bet piepeši gulbji, kas pūlējās izturēties rātni, ieraudzīja balto zostēviņu, kas peldēja pēdējais garajā meža zosu rindā. Pārsteigti un sašutuši gulbji sačukstējās, un labā uzvedība bija vējā.
— Kas tas tāds? — viens no gulbjiem iekliedzās. — Meža zosis iedrošinās tērpties baltās spalvās?!
— Lai viņas nedomā, ka baltas spalvas tās padarīs par gulbjiem! — atskanēja kliedzieni no visām pusēm. Viņi sasaucās skaļām, spēcīgām balsīm. Nemaz nebija iespējams tiem paskaidrot, ka tas ir mājas zostēviņš.
— Tas droši vien ir pats zosu karalis? — zobojās gulbji.
— Kāda nekaunība! — sauca citi.
— Tā jau nemaz nav zoss, tā ir mājas pīle!
Baltais zostēviņš atminējās Akkas vārdus, — lai neliekas ne zinis. Viņš cieta klusu un ātri peldēja uz. priekšu, bet nelīdzēja nekas, gulbji kļuva arvien uzmācīgāki.
— Kas tā par vardi, ko viņš nes uz muguras? — kāds iejautājās.
— Meža zosis laikam domā, ka mēs nepazīstam par cilvēku apģērbtu vardi?
Tagad visi gulbji, kas iepriekš bija peldējuši glītās rindās, sajaucās nekārtīgā burzmā. Visi spiedās uz priekšu, lai apskatītu balto meža zosi.
— Tādam baltam zostēviņam gan vajadzētu kaunēties gulbjiem acīs rādīties!
— Viņš droši vien tāds pats pelēks kā tie citi, tikai būs iekritis zemnieces piena kublā.
Akka tieši bija aizpeldējusi līdz Gaišajam un patlaban gribēja viņam jautāt, ar ko tam varētu palīdzēt, kad karalis pamanīja gulbju vidū nekārtību.
— Kas tur notiek? Vai es viņiem nepavēlēju izturēties pieklājīgi pret meža zosīm? — viņš neapmierināts jautāja.
Gulbju karaliene Sniegbaltā aizpeldēja nomierināt savus uztrauktos pavalstniekus, un karalis atkal pagriezās pret Akku, bet te jau arī Sniegbaltā pavisam uztraukta atpeldēja atpakaļ.
— Tur ir kāda balta zoss! — viņa sauca. — Tas nu gan ir kauns! Es vairs nebrīnos, ka gulbji tā uzbudinājušies.
— Balta meža zoss? — Gaišais iesaucās. — Tas, nudien, par traku! Tas nevar būt! Tu esi pārskatījusies.
Drūzma ap zostēviņu Mārtiņu kļuva aizvien lielāka. Akka un pārējās meža zosis mēģināja nokļūt pie viņa, bet veltīgi. Viņas grūstīja uz visām pusēm.
Tagad vecais gulbju karalis, kas bija stiprāks par visiem pārējiem, pastūma citus gulbjus pie malas un atbrīvoja ceļu. Bet, ieraudzījis, ka uz ūdens tiešām atrodas balta zoss, viņš sašuta līdzīgi pārējiem gulbjiem. Šņākdams no dusmām, viņš metās zostēviņam virsū un izrāva tam dažas spalvas.
— Es tev rādīšu, meža zoss, ka pie gulbjiem nevar nākt tādā ērma izskatā! — viņš sauca.
— Laidies prom, Mārtiņ! Laidies prom, laidies prom! — sauca Akka, jo saprata, ka gulbji tam izraus beidzamo balto spalvu.
— Laidies prom! Laidies prom! — mudināja arī Sprīdītis.
Bet zostēviņš bija tā iespiests starp gulbjiem, ka nevarēja pacelt spārnus. No visām pusēm pēc viņa tiecās stiprie gulbju knābji, lai izrautu pa spalvai.
Zostēviņš Mārtiņš atgaiņājās, kā vien mācēja, cirzdams ar knābi uz visām pusēm, un arī citas meža zosis uzbruka gulbjiem. Bet nevarēja būt šaubu par cīņas iznākumu, ja meža zosīm pēkšņi nerastos negaidīts palīgs.
Kāds erickiņš bija noskatījies, cik ļauni klājas meža zosīm pie gulbjiem. Viņš skaļi iesaucās, kā to parasti dara sīkie putniņi, kad jāpadzen kāds vanags vai piekūns. Tikko viņš bija trīs reizes iesaucies, kad jau visi apkārtnes sīkie lidotāji lielos baros zibeņātrumā drāzās uz Jelstas līča pusi,
Šie sīkie, nespēcīgie putniņi metās gulbjiem virsū. Viņi čiepstēja tiem ausīs, aizklāja spārniņiem acis un apmulsināja tos kliegdami:
— Kaunieties! Kaunieties, gulbji! Kaunieties, kaunieties, gulbji!
Sīko putniņu uzbrukums ilga tikai dažus mirkļus, bet, kad viņi bija aizlaidušies un gulbji attapās, meža zosis jau atradās līča pretējā krastā.