JAUNAIS ĶĒDES SUNS
Laimīgā kārtā gulbji bija par lepniem, lai dzītos meža zosīm pakaļ, un tās mierīgi varēja iemigt uz kādas niedrēm apaugušas salas.
Bet Nilss Holgersons bija tā izsalcis, ka nespēja aizmigt. «Jāparaugās, vai nevar ielavīties kādā istabā un atrast kaut ko ēdamu,» viņš prātoja.
Šajā plūdu laikā, kad pa ūdeni peldēja visādas lietas, tādam mazam radījumam kā Nilsam Holgersonam nemaz nebija grūti nokļūt uz sauszemes. Viņš uzlēca uz dēļa gala, ko viļņi bija iedzinuši niedrājā un, izzvejojis kādu koku, ar tā palīdzību stūmās pa seklo ūdeni uz krastmalu.
Tikko sasniedzis cietzemi, viņš izdzirda sev blakus ūdenī troksni. Brīdi Nilss stāvēja nekustēdamies. Vispirms viņš pamanīja gulbju mātīti, kas turpat netālu no viņa gulēja savā lielajā ligzdā, bet tad tūliņ arī ieraudzīja lapsu, kas bija iebridusi dažus soļus ūdenī, lai piekļūtu pie ligzdas.
— Klau! Klau! Celies augšā! Celies augšā! — kliedza Nilss un sita ar koku pa ūdeni.
Gulbju māte pamodās, tomēr ne tik ātri, ka lapsa to nespētu saķert. Bet Smirre mainīja savu nodomu un metās uz zēnu.
Nilss redzēja lapsu nākam un sāka bēgt. Viņa priekšā atradās zema, līdzena pļava; ne koka, kur uzkāpt, ne cauruma, kur ielīst. Atlika tikai skriet. Zēns gan bija labs skrējējs, bet skaidrs, ka skriešanā viņš vis nevar sacensties ar lapsu, kas varēja skriet brīvi un netraucēti un kam nekas nebija mugurā.
Par laimi tuvumā bija divas mazas būdiņas, kuru logos vēl dega uguns. Nilss, protams, devās uz to pusi, lai gan domāja, ka pa ceļam līdz būdiņām lapsa to pagūs saķert pat vairākas reizes.
Vienreiz lapsa jau bija zēnam tik tuvu, ka likās, — medījums tai rokā, bet Nilss spēji palēca un atkal pagriezās uz līča pusi. Lapsa tā zaudēja dažus mirkļus, un, iekams tā no jauna pieskrēja tuvāk, Nilss ieraudzīja nākam divus vīrus, kas visu dienu līdz pašam vēlam vakaram bija mēģinājuši glābt peldošās mantas un tagad devās mājup.
Abi nācēji bija noguruši un miegaini. Viņi nebija pamanījuši ne lapsu, ne arī zēnu, lai gan abi skrēja tiem pa priekšu. Nilss negribēja lūgt palīdzību, viņš apmierinājās ar to, ka varēja iet tiem blakus, cerēdams, ka lapsa neuzdrošināsies tuvoties cilvēkiem.
Bet drīz vien viņš dzirdēja, kā lapsa klusītiņām zogas klāt. Jā, tiešām, lapsa kūmiņš uzdrošinājās pienākt cilvēkiem gluži tuvu, jo sevī domāja, ka vīri to noturēs par suni.
— Kas tas par suni, kas zogas mums iepakaļ? — tiešām ierunājās viens no vīriem. — Viņš mums piezadzies tik tuvu klāt, it kā gribētu iekost.
Arī otrs vīrs apstājās un atskatījās atpakaļ.
— Taisies, ka tiec! Ko tu te meklē! — viņš uzsauca un iespēra lapsai ar kāju, piespiezdams to atkāpties ceļa otrā malā. Nu lapsai vajadzēja turēties mazliet atstatāk, tomēr viņa vēl joprojām sekoja abiem vīriem.
Tā viņi sasniedza vienu no būdiņām un iegāja tajā iekšā. Zēns īstenībā bija nodomājis ielavīties viņiem līdzi; bet, tikko ienāca sētsvidū, tā ieraudzīja lielu, skaistu ķēdes suni ar garu spalvu; suns izskrēja no būdas un apsveica savu maizestēvu. Tad zēns mainīja savu nodomu un palika ārā.
— Paklausies, ķēdes suni! — viņš klusu teica, tikko abi vīri bija aiztaisījuši aiz sevis durvis. — Vai tu negribi man palīdzēt noķert šonakt lapsu?
Ķēdes sunim bija vājas acis; piesiets pie ķēdes, viņš bija kļuvis nikns un ļauns.
Viņš atbildēja, neganti riedams:
— Noķert lapsu? Kas tu tāds esi, ka drīksti mani izsmiet? Nāc vien tuvāk, lai varu tevi pārmācīt!
— Man nemaz nav bail no tevis, — Nilss atbildēja, pieskriedams sunim klāt. Kad suns ieraudzīja mazo puišeli, viņš bija tā pārsteigts, ka nevarēja izrunāt ne vārda.
— Es esmu tas zēns, ko sauc par Sprīdīti un kas ceļo ar meža zosīm, — Nilss Holgersons teica. — Vai tu neesi dzirdējis par mani runājam?
— Esmu gan dzirdējis. Dažreiz par tevi vīteroja zvirbuļi, — suns atbildēja. — Tu jau esot paveicis lielas lietas, kaut arī esi tik maziņš.
— Jā, līdz šim man klājies gluži labi, bet, ja tu tagad nepalīdzēsi, tad man beigas. Man cieši pa pēdām seko lapsa. Viņa stāv tur aiz pakšķa un uzglūn.
— Es, nudien, vairs nespēju saost, — suns atbildēja. — Bet gan mēs to aizdzīsim. — Ar šiem vārdiem suns riedams metās uz priekšu, cik vien tālu ķēde to atļāva.
— Šonakt tā vairs nerādīsies, man liekas, — viņš apmierināts noteica, atgriezdamies pie Nilsa.
— Ak, ar riešanu vien šo lapsas kūmiņu nevar padzīt, tam vajag vairāk, — zēns apgalvoja. — Drīz vien viņa būs atkal klāt, un tas arī būtu vislabākais, jo esmu izgudrojis, kā tu vari to noķert.
— Tu atkal zobojies par mani! — suns iesaucās.
— Nemaz ne. Nāc būdā, lai lapsa mūs nevar sadzirdēt, un es pastāstīšu, kā tev jārīkojas!
Zēns un suns ielīda būdā un kādu brīdi klusi sarunājās.
Pēc kāda laiciņa lapsa atkal pabāza purnu gar mājas pakšķi. Viss bija kluss, un viņa lēnītiņām iezagās pagalmā. Tur tā saostīja zēna, pēdas līdz suņa būdai un aptupās uz pakaļkājām pienācīgā attālumā, lai pārdomātu, kā labāk zēnu izvilināt laukā. Piepeši suns izbāza galvu no būdas un ņurdēja:
— Taisies, ka tiec projām! Citādi iekodīšu!
— Tevis dēļ nu gan es nebēgšu. Tupēšu te, kamēr man patiks,— lapsa atbildēja.
— Ej projām! — suns vēlreiz noņurdēja. — Citādi var gadīties, ka šonakt esi medījusi beidzamo reizi. Bet lapsa nekustējās ne no vietas un tikai ņirgājās.
— Zinu, cik tālu tava ķēde sniedz, — viņa teica.
— Esmu tevi divas reizes brīdinājis! — suns uzsauca, iznākdams no būdas. — Par sekām tev tagad jāatbild pašai.
To teikdams, viņš ar lielu lēcienu metās uz lapsu un saķēra to bez grūtībām, jo vairs nebija piesiets. Zēns bija atraisījis ķēdi.