Brīdi viņi abi cīnījās, bet jau drīz vien suns uzvarēja; lapsa gulēja zemē, neuzdrošinādamās kustēties.
— Paliec mierā! — rūca suns. — Paliec mierā! Citādi tevi uz vietas nokodīšu!
Viņš saņēma lapsu aiz kakla ādas un iestiepa būdā. Zēns jau gaidīja ar ķēdi. Viņš to divas reizes aptina ap lapsas kūmiņa kaklu un rūpīgi nostiprināja. Lapsa vēl aizvien nedrīkstēja kustēties.
— Tagad, Smirre, ceru, ka no tevis iznāks krietns ķēdes suns, — Nilss sacīja, paveicis savu darbu.
XXXIV TEIKA PAR UPLANDI
Ceturtdien, 5. maijā
Nākamajā dienā lietus bija rimis, bet vētra turpinājās un ūdens joprojām cēlās. Pēcpusdienā pēkšņi notika pārmaiņa. Kļuva silts, rāms, un iestājās brīnum skaists laiks.
Izstiepies uz muguras, zēns priecīgi gulēja ziedošā pureņu cerā un raudzījās debesīs. Divi mazi skolēni ar grāmatām un maizes groziņu nāca pa pļavas taciņu, kas vijās gar krastu. Bērni gāja lēnām un izskatījās pavisam bēdīgi. Pienākuši tuvāk, viņi apsēdās uz akmeņiem un viens otram izkratīja sirdi.
— Māte būs ļoti dusmīga, kad dabūs zināt, ka neesam pratuši savus šīsdienas uzdevumus, — viens no bērniem sacīja.
— Un tēvs tāpat! — otrs noteica. Abi jutās tik noskumuši, ka sāka raudāt.
Zēns patlaban prātoja, vai nevarētu viņus kaut kā nomierināt, kad ieraudzīja pa celiņu nākam vecu, salīkušu māmiņu ar laipnu, mīļu seju; viņa apstājās pie bērniem.
— Kādēļ jūs, bērni, raudat? — vecenīte jautāja. Bērni stāstīja, ka viņi skolā neesot zinājuši uzdevumu un tagad viņiem esot liels kauns doties mājās.
— Kas tad tas bija par tik grūtu uzdevumu, — vecā jautāja, — ka, nevarējāt to iemācīties?
Bērni pastāstīja, ka ģeogrāfijas stundā viņiem bijis jāzina viss par Uplandi.
— Pēc grāmatas nemaz nav tik viegli to iemācīties, — māmiņa piekrita. — Bet nu klausieties, ko mana māte man reiz stāstīja par šo zemi! Es pati gan neesmu skolā gājusi un vairāk arī nezinu, bet to, ko man māte stāstīja, neaizmirsīšu visu mūžu.
— Nu tad klausieties! — vecenīte uzsāka, apsēzdamās uz kāda akmens blakus bērniem. — Mana māte stāstīja, ka pirms daudziem, daudziem gadiem Uplande bijusi pati nabadzīgākā un neievērojamākā no visiem Zviedrijas apgabaliem. Tur atradušies vienīgi neauglīgi mālaini lauki un nelieli, akmeņaini pakalni. Un vēl šo baltdien tamlīdzīgu vietu šeit esot daudz, lai gan mēs, dzīvodami te lejā pie Melarezera, to neredzam.
Bet lai nu kā tas būtu, šī zeme bijusi nabadzīga un nožēlojama. Uplandei licies, ka citi apgabali to nicina, un tas, protams, nav patīkami. Kādā dienā viņai tā apskrējusies sirds, ka tā pārsviedusi kuli pār muguru, paņēmusi nūju rokā un devusies ceļā, lai izlūgtos kādu dāvanu no tiem, kas vairāk pārtikuši.
Uplande devusies tieši uz dienvidiem līdz pašai Skonei. Tur nonākusi, viņa žēlojusies par savu nabadzību un lūgusi kādu mazu gabaliņu zemes. «Nemaz lāgā nevar izdomāt, ko īsti lai dod visiem šiem diedelniekiem!» Skone atteikusi. «Bet pagaidi! Es nupat izraku dažas merģeļu bedres, un tu vari ņemt zemi, ko esmu izmetusi bedru malās.»
Uplande pateikusies, paņēmusi zemi un devusies uz Rietumjetlandi. Tur nonākusi, arī žēlojusies par savu trūkumu un lūgusi atkal zemi.
«Zemi negribu tev dot,» tā teikusi. «Nedošu nabagiem ne gabaliņa no savām treknajām druvām. Bet, ja vari izlietot kādu no mazajām upēm, kas plūst pa manu. lielo līdzenumu, tad ņem vien!»
Uplande pateikusies, paņēmusi un nogriezusies uz Hillandi.
Tur viņa atkal sūdzējusies par savu nabadzību un lūgusi zemi.
«Es nemaz neesmu bagātāka par tevi,» Hallande atbildējusi, «un tāpēc man tev nekas nav jādod. Bet, ja tev nav pūļu žēl, tad vari izlauzt dažus akmeņainus pakalnus un nest sev līdzi.»
Uplande pateikusies, paņēmusi pakalnus un steigusies tālāk uz Bohusleni. Tur tai atļauts salasīt mazās saliņas un kailās klintis, cik vien tīk.
«Izskatīgas tās gan nav,» Bohuslene piebildusi, «bet aizsargā no vēja un varēs tev noderēt, jo tu, tāpat kā es, mitinies jūras malā.»
Uplande saņēmusi visu ar pateicību, kaut gan tai devuši tikai to, ko devēji paši nevarējuši lietot. Vermlande tai nometusi kādu granīta gabalu, Vestmanlande — kādu pakalnu grēdu, Austrumjetlande uzdāvājusi gabalu sava mežonīgā Kulmordenas meža, un Smolande piebāzusi gandrīz pilnu kuli ar purvājiem, akmeņu kaudzēm un viršu laukiem.
Sermlande negribējusi dot nekā cita kā vienīgi dažus Melarezera līčus, arī Dalarna nevēlējusies šķirties no savas zemes un iedevusi kādu daļu Dalelfas.
Beidzot Uplande saņēmusi vēl no Nerkes dažas purvainas pļavas ap Jelmarezeru. Bet tad arī kule bijusi tik pilna un tālāk doties vairs nevajadzējis.
Kad Uplande pārnākusi mājās un izbērusi kuli, viņa apskatījusi saubagotās mantas un atzinusi, ka grabažas vien ir, — nopūtusies un sākusi pārdomāt, kā visu to labāk izlietot..
Tā aizritējis gads pēc gada. Uplande dzīvojusi mājās, kārtojusi un sadalījusi visu pēc sava prāta.
Ap to laiku Zviedrijā daudz sprieduši par to, kādā valsts daļā jādzīvo karalim un kur lai ceļ Zviedrijas galvaspilsētu. Visi apgabali salasījušies kopā un apspriedušies. Pats par sevi saprotams, ka katrs vēlējies karali redzēt savā zemē, un strīdi ieilguši.
«Es domāju, ka karalim jādzīvo tajā apgabalā, kas izrādīsies gudrākais un krietnākais,» beidzot teikusi Uplande. Visi šim padomam piekrituši un tā nolēmuši, ka karalis dzīvos tajā apgabalā, kas izrādīsies pats gudrākais un krietnākais.
Tikko visi apgabali atgriezušies atkal savās mājās, tie saņēmuši Uplandes ielūgumu uz viesībām. «Ko gan šī nabaga diedelniece mums varētu parādīt?» nicīgi prātojuši apgabali, tomēr ielūgumu pieņēmuši.